Ir lietas, ko mēs ieraugām un nevaram atredzēt. Pirms dažiem gadiem man atvērās acis uz ziemeļnieku, tādu kā mēs, attiecībām ar sauli. Mēs pēc tās skrienam un skrienam, bet satikuši burtiski uzreiz bēgam. Tā tas ir ziemās, kad pirmspandēmijas laikā vēl brīvi varējām aizbraukt uz dienvidiem. Pirmajās dienās sajūsmināti un puspliki esam saulē, tad ar apdegušu ādu slēpjamies ēnā. Tāpat ir arī tepat, Latvijā, – mēs mēnešiem ilgi vaidam un nīkstam pēc saules, bet, kad tā pa īstam ierodas, pietiek ar dažām dienām, lai vaidētu par nepanesamo karstumu, kultivētu mītu par mūsu, Latvijas, īpašo karstumu, kas ir daudz mitrāks un grūtāk paciešams nekā dienvidos, un šovasar arī attapāmies rindās pēc kondicioniera.
