Uz interviju Gunta Deģe ir paņēmusi līdzi prāvu maisu ar senlatviešu rotu rekonstrukcijām un pāris minūtēs ieskicē šī greznuma attīstības pieturpunktus. Lūk, te latgaļu sieviešu bronzas kaklariņķi. X gs. tiem saplacināja malas, XI gs. pielika mēlītes, bet XII gs. iedomājās – ei, varam piekārt arī zvārgulīšus! Vēlāk XIII gs. nāk krusta kari, bronzas paliek arvien mazāk, līdz ar to šādi kaklariņķi dāmu rotās pamazām izzūd. Toties tos aizstāj ļoti daudz gliemežvāku kreļļu ar krāsainām stikla pērlītēm pa vidu. Te – lībiešu tumšzilā villaine, apdarināta ar greznām metāla podziņām un riņķīšiem. Bet te – latgaļu vainagi. "Sākumā tie bija no tīra metāla, XII gs. apakšā sāka likt audumu, bet XIII gs. bronzu nomainīja stikla pērlītes. Interesanti, ka vainagā līdz pat XVI gs. lika tikai dzeltenas, savukārt krellēs pērlīšu krāsas bija visas iespējamās. Kāpēc tā – nezinām," Gunta klāsta.
Viņa ir meistarīga stāstniece, labprāt lasa lekcijas par sadzīvi senatnē, jo īpaši par tērpiem un rotām, un pati savām rokām šo senatni atdzīvina arī praktiski – pēc vēsturiskām liecībām šuj apģērbu, celo, ver krelles utt. Ikdienā Gunta strādā Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, bet jau ilgus gadus viņas vaļasprieks ir rekonstrukcijas un eksperimentālās arheoloģijas grupa Senzeme, ko pati kopā ar domubiedriem savulaik arī dibinājusi.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 8. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!