Ar ukrainieti Ruslanu Kravčenko norunāju tikties dienā, kad Rīgā viesojās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Zinot, ka Ruslana ir Latvijas čempione kikboksā, biju gatava ieraudzīt raženu būtni, bet sastapu neliela auguma, smalku meiteni. Lai 16 gadu vecumā sāktu studijas svešā valstī un paralēli gūtu ievērojamus panākumus sportā, cilvēkam ir jābūt ļoti mērķtiecīgam. Pašlaik Ruslanai ir astoņpadsmit, un uz pirmo interviju mūžā viņa ierodas kopā ar vecāko māsu Natāliju. Vienā no Liepājas kafejnīcām pasūtījumu meitenes veic latviešu valodā, lai gan mūsu valstī dzīvo nedaudz ilgāk par gadu.
Sašķeltā dzīve
Meitenes runā piesardzīgi, jo viņu pilsēta ir okupantu rokās – bijuši gadījumi, kad cilvēki cietuši par to, ka aizbraukušie radinieki kaut ko pateikuši pret Krieviju.
Līdz karam Mihails Kravčenko bijis veiksmīgs uzņēmējs, kam pieder kafejnīcas, restorāns un biljarda zāles. Sākoties apšaudēm, ģimenes galva gribējis, lai bērni evakuējas uz Dnipro, bet meitenes protestējušas – ja brauksim, tad tikai visi kopā. Tādu lēmumu nācies pieņemt pēc tam, kad pilnībā sabombardēta ģimenes māja, tēvam piederošais uzņēmums un pašu dzīvība karājusies mata galā. Natālija stāsta: "Visa mūsu ģimene arvien balstījusies uz tēvu. Bez tēta mēs būtu gājuši bojā jau tumšajā un aukstajā pagrabā, kur no bumbām un šāviņiem slēpāmies 33 dienas. Sākumā paps godīgi sadalīja ēdiena mazumiņu, tad iestājās bads. Rusja ne reizi vien zaudēja samaņu."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 26. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00