"Nedomāt ne par ko un vienkārši dzīvot!" – tāda ir jūrmalnieka Ēvalda Alfrēda Stirnas ilgmūžības atslēga. 104 gadus vecais kungs arī tagad ir elegants, možs un atsaucīgs. Ēvalda jaunākā meita Iveta atklāj, ka tētis nekad nav lamājies un vienmēr bijis optimisma pilns. Viņš visu mūžu bijis aktīvs, daudz sportojis savam priekam. Pārdzīvojis karu, izsūtījumu un cietumu, Stirnas kungs vienmēr pratis saglabāt pozitīvismu un dzīvesprieku.
Ēvalds ir viens no tiem Latvijas simtgades vienaudžiem, kuri sestdien, 15. jūnijā, ieradās uz svinīgo salidojumu Rundāles pilī. Simtgadniekiem bija atvēlētas pirmās divas goda rindas, bet ļaužu pilna bija visa Baltā zāle – tik daudz tuvinieku un citu viesu vēlējās sveikt pasākuma gaviļniekus. Sveicēju vidū bija arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis ar kundzi un Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.
Latvijas zelta fonds
Raimonds Vējonis svinīgā uzrunā pateicās simtgadniekiem par to, ka viņi ar savu darbu un dzīves pieredzi ir izlolojuši Latvijas pirmo simtgadi. Prezidents uzsvēra, ka valsts un tautas vēsturi veido tieši cilvēki ar savu personības spēku, darbu un patriotismu. R. Vējonis uzrunāja goda viesus: "Simts gadu laikā esat rūpējušies par mūsu Latviju un, par spīti lielām grūtībām, palīdzējuši mums nonākt līdz brīvai valstij." Prezidents pauda apbrīnu par simtgadnieku dzīvesprieku, spēku, enerģiju un labestību. Viņš norādīja, ka pat sirmos gados daudzi dzīvo aktīvi, auklē mazmazbērnus, dažs labs pat glezno vai dara vīnu, apliecinot, ka vecums nav šķērslis, lai darītu sev tīkamas lietas un raisītu lepnumu tuviniekos un visā sabiedrībā.
Ināra Mūrniece savā runā uzsvēra, ka tieši simtgadnieki ļāvuši Latvijai uzplaukt, tāpēc ir liels gods kopā ar viņiem ievadīt Latvijas simtgades svinības. Saeimas priekšsēdētāja pateicās salidojuma goda viesiem par viņu sniegto gaišumu, sirdsgudrību un vēstures pieredzi. "Noliecu galvu sirsnīgā pateicībā gan par jūsu cilvēcisko spēku, gan par to, ka esat šodien klāt," sacīja Saeimas spīkere.
Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Eiženija Aldermane simtgadniekus nosauca par Latvijas zelta fondu un uzsvēra, ka šo cilvēku atmiņu mājas ir bagātas, krāšņas un tik ļoti vajadzīgas Latvijai.
Iekāpt laika mašīnā
Savukārt Imants Lancmanis visus salidojuma viesus aicināja iekāpt laika mašīnā un iztēloties, kā pirms gadsimta izskatījās Rundāles pils: "Baltā zāle ir labākā vieta, kur gara acīm izmērīt simtgadi – šo milzīgo vēsturisko dimensiju. Mēs šodien atrodamies īstā pilī, kas pieder Latvijai un kas ir mūsu mantojums. Ja iztēlē pārcelsimies simt gadu senā pagātnē, ieraudzīsim Latviju vēl Krievijas impērijas sastāvā. Ir karš, un pilī uzturas vācu armija. Šo septiņu lustru vietā ir piekārtas petrolejas lampas, uz grīdas pat sakurts ugunskurs. Drīz pēc šī dziļākā pagrimuma brīža dzimst Latvija. Tas viss pierāda, ka simts gados ietilpst bezgalība. Un kas zina, kas notiks vēl pēc simt gadiem?" Runas nobeigumā Rundāles pils saimnieks atzina, ka simtgadnieki viņu iedvesmo saviem trim gadsimta ceturkšņiem pievienot vēl arī ceturto.
Visvecākā gadagājuma viesus ar priekšnesumiem priecēja dažādu paaudžu mākslinieki – vīru koris Absolventi, bērnu vokālais ansamblis Dzeguzīte, aktieri Andris Bērziņš un Rūdolfs Plēpis, operas soliste Kristīne Gailīte un citi.
Pēc koncerta Latvijas vienaudži pulcējās svinīgās vakariņās. Galdā tika celti goda viesu bērnības ēdieni – rupjmaize, medus, speķis, sautējumi un plātsmaizes, viss gatavots pēc senām receptēm. Mielastu vainagoja milzīga, apaļa torte ar uzrakstu Es esmu Latvija.
Izstaro īpašu spēku
Simtgadnieki patiesi iedvesmo – lai cik trausla būtu viņu āriene, katrs izstaro īpašu spēku. Varbūt tāpēc, ka katram no viņiem visu mūžu bijis savs enerģijas un dzīvesprieka avots. Jelgavniece Marija Kuzmina (101) spēku vienmēr smēlusies ticībā. Viņa par savu ilgo un veselīgo mūžu pateicas Dievam. Sirmgalve dalās bērnības atmiņās: "Es piedzimu reizē ar karu – 1916. gadā. Māte un vecmāmiņa mūs, sešus bērnus, knapi varēja pabarot, kur nu vēl rūpēties un veltīt mums laiku. Mans glābiņš bija pusotru gadu vecākā brāļa mīlestība – jau trīs gadu vecumā viņš mani mierināja un mīļoja. Tāpat viņam ļoti patika mani smīdināt – viņš teica, ka Dievam patīk jautri cilvēki. Pateicoties brālim, es jau no bērnības ticu, ka pats galvenais dzīvē ir mīļums un labestība."
Alise Lauva no Tukuma ir pārliecināta, ka ilgam mūžam nepieciešams možs gars. Viņai līdzi ir nūjošanas nūjas, kas palīdz kustībā. Lauvas kundze ir viena no retajiem, kas uz jautājumu par savu vecumu var atbildēt ar skaistu, vienzilbīgu vārdu: "Simts!" Viņa mundri noskaita savu dzīves moto: "Bēdu manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāju. Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama." Alise ir arī viena no dāmām, kas piedalījusies dokumentālās filmas Piedzimt kopā ar Latviju tapšanā. Filma stāsta par Latvijas vienaudžiem simtgadniekiem, viņu atmiņām, sajūtām un pārdomām valsts apaļās jubilejas kontekstā. Salidojuma viesiem bija iespēja ieskatīties filmas fragmentos un atpazīt dažus no pasākuma goda viesiem. Ieskatu simtgadnieku atmiņās sniedza arī viņu personīgās fotogrāfijas, kas koncerta laikā tika rādītas uz ekrāniem.