Bērnības bieds
Aleksandrina ir īsta rēzekniete. Tēvs bija galdnieks un namdaris, mamma strādājusi restorānā Latgale. Tie bija pēckara gadi.
''Tagad bērnus biedē ar citplanētiešiem, bet mani bērnībā biedēja ar Frumkinu. Kas bija Frumkins? Nodokļu inspektors. Bija noteikums, ka varēja būt tikai noteikts skaits dobīšu dārzā, ja būs vairāk, tas jau būs aizdomīgi. Varēja būt tikai noteikta lieluma siltumnīca, ja būs lielāka, tad jau būs jāmaksā. Varēja būt tikai viens skapis, galds, viena gulta katram, viens krēsls. Frumkins varēja atnākt uz mājām, pārbaudīt un uzlikt nodokli. Mēs dzīvojām Bukmuižas ielā, mans paps bija galdniecības ceha priekšnieks. Pēc kara mājas bija sabombardētas, logi, durvis izsisti, mēbeļu nebija, materiāla trūka. Cilvēki zaga kokmateriālus, bet papam par to visu vajadzēja atbildēt. Viņš tā pārdzīvoja, negribēja būt par priekšnieku. Bet viņu projām nelaida,'' stāsta Aleksandrina, viņa turpina: ''Baidījās arī no Sibīrijas, mamma stāstīja, ka sēdējuši pa nakti uz maisiem, gaidījuši, ja nu izved. Viņas brālis vācu laikā strādāja uz dzelzceļa, viņu izveda. Arī mammu aizsūtīja darbā uz dzelzceļa. Vai nu ej strādāt, vai sūtīs projām. Mācījos Rēzeknes pamatskolā, tad pārgāju uz 1. vidusskolu, kuras jaunā ēka bija aiz upes. Mēs negājām ziemā pāri tiltam, bet pa ledu. Protams, iekritām, tad visu dienu skolā sēdējām tualetē un žāvējām drēbes. Vidusskolu gan nepabeidzu, visa klase sastrīdējāmies ar skolas direktori un no 8. klases pārgājām uz vakarskolu.''
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 24. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!