Cīsiņi želejā un citi brīnumi
Tiekoties ar režisori viņas mājās Sileniekos starp Garkalnes novadu un Rīgu, Ināra stāsta, ka viņas tēvs Augusts Šūmanis 16 gadu vecumā ar mazu koka koferīti no Piebalgas atnāca uz Rīgu un palēnām sasniedza it kā nesasniedzamo. Izmācījās par miesnieku, kļuva par meistaru Rīgas gaļas un konservu fabrikā, izgudroja jaunas receptes, arī cīsiņus želejā, un tie gozējās starptautiskās izstādēs.
Augusts bija arī sportists: kļuva par Latvijas čempionu svarcelšanā un laušanā. Man rāda foto, uz kuras redzams jauns muskuļots vīrietis ar daudzām medaļām. Ināra atceras: "Tēvs bija neparasti darbīgs, un pārliecība, ka cilvēka spējas patiesībā ir gandrīz neierobežotas, man nāk no viņa. Savukārt mamma bija dzimusi aktrise, bet talantu citādi neizmantoja kā tikai sadzīvē, kad mēdza sarunu beigt ar teatrālu frāzi vai žestu. Tēvam ar mammu bija interesanti, un es nevarēju iedomāties, ka vīrietis varētu nemīlēt sievieti, nebūt viņai blakus, nesargāt un neaizstāvēt. Tēvs vienmēr bijis mans vīrieša ideāls."
Jāieved kārtība!
Inārai interese par teātri radās agrā bērnībā. Reiz uzkāpusi uz skatuves un paziņojusi, ka prom neies, jo viņai te patīkot. Tomēr režisoram nepieciešamās īpašības meitēnā izpaudās spilgtāk, jo viņa vienmēr alka rīkoties. Režisore atceras: "Bērnībā, reiz ejot ar vecākiem gar vecu, noplukušu māju, es vēlējos nomazgāt tai logus un sakārtot apkārtni. Tā man gribējās cilvēkiem sagādāt prieku!"
Skolas laikā viņa spēlēja pašdarbības teātrī skolā, radio bērnu ansamblī un dažādu klubu un kultūras namu kolektīvos: pie Voldemāra Caukas, Kārļa Pamšes, Gunāra Cilinska, Edgara Zīles... Bet studiju gados – pat slavenajā Jelgavas Tautas teātrī. Ināras lomu kontā ir, piemēram, Zelmiņa partnerībā ar Edgara Girgensona Noliņu un Jāņa Filipsona Indrānu tēvu. Kad pienāca laiks izvēlēties augstskolu, prasījusi kādai autoritātei: vai iet uz aktieriem? Atbilde bijusi: "Jūs esat maza augumā, ar gadiem varat kļūt apaļa. Neiesaku." Sekoja raudpilna nakts un lēmums teātrim atmest ar roku. Tomēr neizdevās.
Trīs gadus viņa nostrādāja par laboranti Mežsaimniecības institūtā Silava, dažus – radio par korespondenti un Operā mīmistos. Kas tie tādi? Viņi nedzied ārijas un nedejo baletu, bet piedalās masu skatos un dažreiz spēlē nelielas lomiņas. Tātad teātris no Ināras interešu loka nepazuda, tikai izpaudās citādi. Bet arvien vairāk gribējās visu sariktēt pašai: rīkoties, ieviest kārtību.
Un tad nāca lēmums studēt režiju konservatorijā. Kursā uzņēma vairākus jau TV strādājošos darbiniekus: Martu Videnieci, Dainu Dumpi, Māri Salnu, Arkādiju Bulu, vēlāk – aktrisi Dzidru Ritenbergu. Pamazām vairākus kursabiedrus uzaicināja strādāt televīzijā, un to sāka dēvēt par TV režisoru kursu. Darbs sākumā – režisora palīga, vēlāk – asistenta amatā. Tolaik karjera parasti neveidojās tik strauji kā mūsdienās, lai tiktu pie sapņu darba, nereti nācās tā tuvumā gadiem strādāt vienkāršākā amatā. Tomēr radio un TV bija plašas iespējas veidot raidījumus kā režisora asistentam. Ināra tā arī sāka, līdz, absolvējot augstskolu, kļuva par štata režisori. Nu jau televīzijā aizvadīts turpat pusgadsimta. Šajos gados tapuši gan TV uzvedumi bērniem, gan dažādi raidījumi un veseli to cikli, piemēram, par dabu: Zaļā taka, Dabas grāmata, leļļu seriāls Sises piedzīvojumi, Vakariņa pasakas u. c.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 14. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!