"Man jau nav liels pensionāres stāžs. Tikai četri gadi," saka Gunta Jakupāne. Bet kas tad viņai liedz tā mierīgi sēdēt mājās? "Bērnus pieskatīt nevaru, jo neko smagu nedrīkstu celt. Ilgāk pa pusotru stundu uz kājām būt arī nevaru, tad jāapsēžas un jāatpūšas. Bet zvilnēt dīvānā pie televizora? Tad nāk virsū domas par slimībām!" tā saka Gunta Jakupāne un piebilst, ka jau mēnesi pēc operācijas viņa izgājusi darbā. Protams, ne jau ar tādu sparu un enerģiju kā agrāk, bet fiziskais rūdījums Guntai ir ne pa jokam, jo visu mūžu viņa ir strādājusi celtniecībā par krāsotāju.
Nebija laika nobīties
Vispirms Gunta stāsta par dramatisko, jo, iespējams, tas kādu uzmundrinās. Sākās viss ar vēdera sāpēm. Trīs gadu laikā, izejot visas pārbaudes un analīzes, ārsti nevarēja noteikt diagnozi. "Visbiežāk bija aizdomas par aklo zarnu. Tad sūtīja uz kolonoskopiju, bet tur baigās rindas. Asiņošana pēc medikamentu lietošanas pārgāja, bet pēc pusgada atsākās," Gunta stāsta.
Reiz sāpes bijušas tik neizturamas, ka izsaukusi "ātros", kas aizveda uz Stradiņiem. Visa diena pagāja dažādos kabinetos, veicot analīzes un izmeklējumus, vēlu vakarā "izlaiduši cauri" magnētiskajai rezonansei. "No rīta mierīgi paēdu brokastis, bet pēkšņi atnāk jauna ķirurģīte un saka, lai gatavojos operācijai," stāsta Gunta. Ķirurģe nekādas atrunas nav klausījusi, teikusi, ka anesteziologs esot jau sarunāts. "Viņa man skaidri un gaiši pateica, ka ir aizdomas par audzēju. Es gan pajautāju, ka varbūt var netaisīt operāciju, bet daktere atbildēja – tā, protams, ir mana izvēle, bet pēc tam var gadīties, ka būs par vēlu. Ko es!? Piekritu!" to laiku atceras Gunta Jakupāne un piebilst, ka nemaz nebija laika nobīties: "Man paveicās, ka satiku jauno dakterīti. Vecie būtu "baudījuši", domājuši, galvas lauzījuši, bet jaunie – gatavi riskēt. Cepuri nost!" Tikai pēc trim nedēļām, kad atnākusi atbilde ar apstiprinājumu, ka tas bijis vēzis, Guntai ap dūšu kļuvis tā jocīgi. Bija noteikti arī seši ķīmijas kursi.
"Varēju jau sēdēt uz slimības lapas, bet nē. Man darbā ļāva to nedēļu, kad bija procedūra, nenākt, bet pēc tam gāju un darīju. Bija slikti, bet nepadevos. Nomocīju četrus kursus un teicu – pietiek! Man sāka streikot sirds. Jutos šausmīgi. Onkoloģe uzlika uz tabletēm," stāsta Gunta. Pēc laika pārbaudes atklāja, ka ar veselību viss ir normas robežās. "Tā nu bija laba ziņa. Bet es jau esmu optimiste. Kā ir, tā jādzīvo un jādomā par tiem, kas skraida riņķī," rezumē Gunta.
Mana bagātība
"2016. gada martā man bija operācija, bet aprīlī piedzima desmitais mazbērns. Nevarēju rokās paņemt, jo mazais bija četrus kilogramus smags. Tagad jau ir vienpadsmitais klāt. Nu kā lai nedzīvo, ja tāds prieks apkārt!" gaiši saka Gunta. Viņa ir bagāta – divas meitas un divi dēli, vienpadsmit mazbērni – vecākajai mazmeitai jau 26 gadi, bet jaunākajai – trīs mēneši. "Es jau smejos, ka man ir vesela futbola komanda!" Jaunākais dēls dzīvo "stratēģiski" tuvu, iespējams, tāpēc, lai mammu paturētu acīs. Gunta atzīst: "Viņš jau man laiku pa laikam pārmet – ko es dzenos, vai man vajag strādāt? Bet vajag! Un cik varu, tik savējiem arī palīdzu."
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 4. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!