Novērtēts 21 darba gads
Lai arī Andra Martinsona darbs nav plaši pazīstams, tas ir nesis svarīgu ieguldījumu Latvijas attīstībā un inovācijās. Viņš ir pirmais cilvēks Latvijā un Baltijā, kurš sāka izstrādāt hidrauliskos rotatorus, un ir uzņēmuma Baltrotors lielākās daļas patentēto izgudrojumu autors. Andris Martinsons uzņēmumā strādā kopš tā dibināšanas 1996. gadā, un šobrīd viņa radīto produkciju iepērk aptuveni 300 klientu 48 pasaules valstīs. WIPO zelta medaļas pasniegšana kategorijā Godalga izgudrotājiem tika ievesta 1979. gadā ar mērķi stimulēt radošu un inovatīvu darbību visā pasaulē. Kopš tā laika WIPO godalga atzīta par vienu no prestižākajām izgudrotājiem piešķiramajām prēmijām. Andrim Martinsonam balva tika pasniegta 26. aprīlī – Pasaules Intelektuālā īpašuma dienā.
Kad Andrim Martinsonam paziņoja, ka viņš nominēts balvai, pirmā reakcija bija pārsteigums. "Man vienmēr licies, ka es pārāk maz daru," paskaidro izgudrotājs. Vēl lielāks šoks bijis, uzzinot, ka balva patiešām piešķirta viņam. Andris atklāj, ka pēc atzinības nekad nav tiecies – to, ka nonācis līdz šādam amatam un tik daudz sasniedzis, sauc par veiksmīgu apstākļu sakritību, kas radusies godprātīgi darīta darba rezultātā. Andris atzīst, ka pirms balvas pasniegšanas ceremonijas viņu pārņēmis liels uztraukums un pateicības runu teikt nav bijis viegli. Pēc dabas būdams kautrīgs, izgudrotājs uzmanības centrā nejūtas īsti komfortabli. Andris paskaidro, ka viņa ikdienas darbā nav publiski jāuzstājas un vispār daudz laika jāpavada vienatnē, tāpēc pie tādas uzmanības neesot radis: "Runasvīrs es tiešām neesmu." Tomēr viņš apzinās, ka šādas balvas saņemšana ir liels gods. "Šī medaļa ir 21 darba gada novērtējums," uzskata konstruktors.
Bez radošuma neiztikt
WIPO medaļas tiek piešķirtas tikai tiem, kuri devuši nozīmīgu ieguldījumu savas valsts attīstībā. Tāpēc katrs šāds apbalvojums nes Latvijas vārdu pasaulē un apliecina, ka pie mums top pasaules līmeņa izgudrojumi – kaut dažreiz par tiem zinām maz. Kad Andris Martinsons sāka izstrādāt rotatorus, nevienā Baltijas valstī šādu zināšanu nebija. Kā tas bija – uzsākt visu pašam, nezinot citu pieredzi? Konstruktors atklāj, ka varējis pašpikot dažādus elementus, izjaucot un izpētot ārzemēs radītos produktus. Tad tos pamazām sācis veidot pats, veicot, viņaprāt, nepieciešamās izmaiņas.
Jau bērnībā Andrim patika zīmēt, veidot modelīšus un vispār ķimerēties ar mehānismiem. Tagad galvenais konstruktors atklāj savu darba ikdienu – vispirms viņš izgudro konstrukciju un tad uzskicē to uz papīra mērogā 1:1. Skice ir ļoti precīza – dažādos griezumos un ar dažreiz līdz pat mikronam norādītiem izmēriem. Darbā Andris neizmanto datoru – visas tehniskās skices top ar tievu zīmuli. Ir gadījies, kad kāds kolēģis par skicēm saka: "Tas taču ir mākslas darbs!" Tad Andris smaidot atbild: "Nē, tā ir tehniskā skice."
Tālāk skices tiek nodotas citiem kolēģiem, kuri tās pārzīmē datorā un veido modeļus, pēc tam tiek veidoti rasējumi. Tāds ir Andra Martinsona izgudroto rotatoru ceļš no idejas līdz pat nonākšanai mežsaimniecības, materiālu pārkraušanas vai būvniecības tehnikas mehānismā. Andris atklāj, ka agrāk pats ar roku zīmējis arī aksonometriskās projekcijas un rasējumus, ko tagad dara 3D datorprogrammas.
Andra darbs ir labs piemērs tam, ka bez iztēles un radošuma neiztikt arī ļoti tehniskā jomā. Konstruktors atklāj, ka reizēm idejas dzimst ātri, bet citreiz tās nāk ļoti ilgi un mokoši. Dažreiz, kad prātā iešaujas ideja, Andris no mājas aizskrien uz 400 metru attālo darbavietu, lai varētu uzskicēt. Izgudrotājs atzīst – viņam paša darbs patīk tik ļoti, ka viņš nereti strādā pat sestdienās: "Tad ir viegli padomāt, jo neviena apkārt nav – viss ir klusi un mierīgi."
Seši gadi svītrainā formā
Savu profesionālo dzīvi Andris sāka pavisam citā profesijā – kā jūrnieks. Viņš pastāsta, ka sešus gadus bijis svītrains, jo staigājis tipiskajā jūrnieku formā, kāda redzama arī viņa jaunības dienu fotoportretā. Pēc kuģu mehāniķa kvalifikācijas iegūšanas Rīgas jūrskolā Andrim nav atradusies vieta Latvijas kuģniecībā, un viņš nosūtīts uz Murmansku, kur strādājis uz lielajiem zivju refrižeratoru kuģiem līdz pat 1980. gadam. Visilgāko laiku Andris pavadījis uz ražošanas refrižeratoru bāzes kuģiem, kuri funkcionēja kā peldošas fabrikas zivju pārstrādei un sasaldēšanai.
Andris atzīst, ka nekad netika sapņojis par jūrnieka profesiju – drīzāk šajā darbā devies apstākļu spiests, jo ģimene – māte un divi dēli – dzīvoja trūcīgi. Andris teic: Cilvēki mēdz domāt, ka jūrnieka darbs ir romantika, bet patiesībā tas ir ļoti smags darbs." Standarta reisa garums bija pieci ar pusi mēnešu ar vienu ieiešanu ārzemju ostā uz pāris dienām reisa vidū vai beigās. Jūrā pavadīts ļoti ilgs laiks – bija reizes, kad Andris vairākus mēnešus nespēra kāju uz sauszemes. Arī atšķirtība no dzimtenes un tuviniekiem bijusi ļoti grūta. Taču šajā laikā gūtas vērtīgas zināšanas par mehāniku, kas ļoti noder arī šībrīža darbā.
Pēc trīs gadu darba Murmanskā Andri iesauca armijā – Ziemeļu flotes jūras kājniekos. Kad dienests jau tuvojās beigām, Andris tika nosūtīts kaujas dežūrā uz Gvineju. Tropiskajā joslā Konakri ostā pavadītais laiks bija ļoti smags, gūta arī traumatiska pieredze, kas raisa sāpīgas atmiņas vēl šodien. Savukārt kā pozitīvu pieredzi no jūrnieka dzīves Andris atceras bāzes kuģa pārdzīšanu no Murmanskas uz Sahalīnu. Toreiz, kuģojot cauri Panamas kanālam, pārņēmusi sajūta, ka divus okeānus un divus kontinentus varētu aizsniegt ar roku.
Koks ir tik silts
Pēc nokāpšanas krastā Andris strādāja mežistrādes laboratorijā apvienībā Silava, kur nodarbojās ar eksperimentālas meža tehnikas veidošanu. Silavā Andris ieguva ļoti daudz vērtīgu zināšanu, kuras noder vēl tagad, izgatavojot rotatorus mežsaimniecības vajadzībām. Jau strādājot Baltrotorā, Andris vairākkārt devies uz pasaulē lielākajām mežsaimniecības izstādēm Zviedrijā un citās valstīs – tās daļēji norisinās mežā, kur darbībā tiek demonstrēta mežu tehnika no visas pasaules.
Brīvajā laikā Andris aizraujas ar ko pilnīgi pretēju pamatdarbam – kokapstrādi. Viņš pats ir izgatavojis galdus, krēslus, skapīšus, gultu un citas mēbeles gan savam dzīvoklim, gan dārza mājiņai. Savu kokapstrādes darbnīcu Andris iekārtojis garāžā, viņš neslēpj: "Man patīk koks, jo tas ir tik silts. Par savu dzīvi es varētu uzrakstīt memuārus, un tajos būtu gan gaišas, gan sarežģītas un pat traģiskas lappuses." Šobrīd Andris ir laimīgs, ka strādā amatā, kas sagādā daudz prieka un gandarījuma, vienlaikus sniedzot labumu Latvijas ražošanai un attīstībai. Izgudrotājs piebilst: "Šis darbs ir tas, ko esmu gribējis darīt visu mūžu."
Andris Martinsons
- Dzimis 1945. gada 18. septembrī Cēsīs
- Uzaudzis Ieriķos
- No 1962. līdz 1967. gadam mācījies Rīgas jūrskolā par kuģu mehāniķi
- Līdz 1980. gadam strādājis Murmanskā refrižeratoru flotē Sevribholodflot
- Līdz 1989. gadam strādājis Mežistrādes laboratorijā apvienībā Silava
- 90. gadu sākumā strādājis eksperimentālajā rūpnīcā Mežtehnika
- No 1996. gada ir konstruktors uzņēmumā Baltrotors