Kā zīmīte neietekmēja dzīvi
Marijas dzimtā puse ir Ānes ciems Cenu pagastā Ozolnieku novadā. Viņas bērnībā tas atradās Jelgavas rajonā, bija viens no Latvijas ķieģeļrūpniecības centriem un tam bija dots Spartaka vārds. Tāpat kā būvkeramikas rūpnīcai, kur strādāja tētis Česlavs Orups. Poļu vārds? Marija pamāj, izrādās, viņā rit jauktas – poļu, latgaļu un latviešu – asinis, jo mamma Veronika bijusi no Latgales poļiem, viens vectēvs – latvietis. Nekāda saulainā bērnība pirmajos pēckara gados nevarēja būt: visi bija priecīgi, ja virs galvas ir jumts, ārā nešauj un uz galda ir maizes klaips. Par mākslas vai mūzikas skolām nevarēja i sapņot – tēvs bija vienīgais ģimenes apgādnieks, un mamma mājās audzināja trīs atvases.
Marijai kopš bērnības patika dziedāt, dejot un muzicēt. Kad pie vecākiem nāca ciemiņi, viņa – trīs vai četrgadniece, tos sagaidīja, sēžot zem galda un dziedot. Vēlāk akordeonu spēlēja jau pēc pāris apmācību stundām. Skolotājs skatījās platām acīm, jo neko tādu savā mūžā nebija redzējis. Bet reiz, vilcienā braucot, Marija uzdejoja un izpelnījās vienas dāmas ievērību. Tā bija kāda no profesionālajām baleta pedagoģēm un mudināja vecākus atdot meitu baletskolā. Tomēr lapiņa ar adresi tā arī palika saburzīta mammas mēteļa kabatā. Vēlāk, Marijas pusaudzes gados, tētis aizveda viņu uz mūzikas skolu. Tur pateica: "Šai meitenei ir absolūtā dzirde!" un "Kur jūs bijāt agrāk?" Tolaik viss atradās stingros rāmjos, un kas par vēlu, tas par skādi.
Liktenīgā deja
Tomēr par zaudēto apjausma nāca vēlāk. Agrā jaunībā, būdama 14 gadu veca Jelgavas 4. vidusskolas skolniece, reiz pa skolas kino demonstrēšanas lodziņu viņa vēroja deju sacensības un kopā ar klasesbiedrenēm jūsmoja par vienu no dejotājiem, vārdā Aleksandrs. Kas par smuku puisi ar lokainiem matiem, bedrīti zodā un ar tādu zilo acu skatienu, ka tik nu! Liktenim labpatika, ka vēlāk abu ģimenes dzīvoja kaimiņos. Vienā ballē abi pirmoreiz sadejojās, un Amors savas bultas bija izšāvis. Atlika, kā toreiz teica, sarakstīties. Marijai – 19 gadu, bet Aleksandram – 23. Marijas vecāki par meitas izvēli tik agri dibināt ģimeni sajūsmā nebija. Mūsdienās, kad jaunieši nereti ilgtermiņā mēdz mitināties vecāku rūpju un maciņa paspārnē, to nevar iedomāties, bet
Marijas mamma tā arī pateica: "Dzīvojiet, kā gribat!" Viņai vēl bija jāizaudzina abi jaunākie.
Un viegli negāja. Kur dzīvot īsti nebija, un arī naudas pamaz. Marija gaidīja meitu, un Aleksandrs bija nolēmis iet strādāt uz kuģa jūrā, jo padomjlaikos tur varēja nopelnīt. Kārtējā vizītē pie ginekoloģes Marija ieminējās, ka nākotne nezīmējas rožainos toņos. Ārste, kurai dēls ar ģimeni dzīvoja Ķekavā, ieteica painteresēties par iespējām strādāt un dzīvot šajā Pierīgas ciematā, jo tur vieglāk tikt pie apdzīvojamās platības. Pēdējā brīdī, īsi pirms došanās jūrā, Aleksandrs aizbrauca uz Ķekavu, sarunāja sev darbu celtniecībā un tūlīt saņēma tiesības uz vienu istabu četristabu dzīvoklī. Pēc gada ģimene tika pie atsevišķa dzīvoklīša, vēlāk – pie lielāka. Tajā dzīvo vēl tagad. Ķekavā aizvadīts vairāk nekā pusgadsimts, un 2015. gada 9. septembrī abi Tunci nosvinēja zelta kāzas. Izaudzināti divi bērni: meita Monika un dēls Aleksandrs, kurš sagādājis vecākiem pirmo mazbērnu – Dominiku.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 1. marta, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!