Etnisko jautājumu risināšanā Latvijā jāņem vērā matemātiskās attiecības, Dienai pirms 25 gadiem teica toreizējais Latvijas Republikas Augstākās padomes Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs. Matemātiskās attiecības kopā ar Krievijas vēlmi tās tādas arī saglabāt nosaka to, ka vēl šodien etniskie jautājumi Latvijā ir karsti atšķirībā no Lietuvas, kas ar savu niecīgo PSRS okupācijas laikā sabraukušo procentu tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas mierīgi varēja atļauties pieņemt nulles variantu, daudz nelauzot galvu, kādas problēmas šis Lietuvas lēmums rada Latvijai un Igaunijai… (Te dažiem Kārļa Ulmaņa kauninātājiem par nepretošanos padomju bāzu uzspiešanai 1939. gadā jāatgādina, ka tas būtu nozīmējis sarkanarmijas iebrukumu Latvijā ne tikai no austrumiem, bet arī no dienvidiem, jo Lietuva netaisījās pretoties Padomju Savienībai Viļņas apsolījuma dēļ.) 1992. gada 3. oktobra rakstā Nulles variants pilsonībā var novest pie aparteīda Panteļējevs Jānim Sīlim atklāja, kas viņu etnisko jautājumu risināšanā Latvijā uztrauc visvairāk, – tas, ka etniskais jautājums Latvijā tiek cilāts, nerēķinoties ar elementāriem faktiem: "Eksaktas pieejas trūkums nacionālajā jautājumā izpaužas divās galējībās. Pirmo pārstāv nacionālradikālais spārns, kas uzskata, ka etniskie jautājumi ir pašsaprotami un atrisina visas dzīves problēmas, vienīgā esošā formula ir etniskā identitāte. Otrā galējība, kas ir vērojama pie mums un daļēji arī Eiropā kopumā, ir etniskā jautājuma noniecināšana, uzskats, ka tas ir sekundārs un arhaisks. Parasti šī otrā galējība tiek pausta runča Leopolda stilā, ka pietiek ar atziņu "dzīvosim visi draudzīgi". Jāievieš tikai brīvais tirgus, jāsaved kārtībā parlamentārisms, privatizācijas jautājums, jāpieņem starptautiski standarti, un etniskie jautājumi atrisināsies paši no sevis. Tā ir tikpat bīstama galējība.
Viens no tipiskiem faktu ignorēšanas piemēriem ir runas par to, ka attiecības starp krieviem un latviešiem Latvijā ir aplūkojamas kā jautājums par minoritātēm tā klasiskajā izpratnē. Tas neatbilst objektīvajai patiesībai. Ebreji ir minoritāte, poļi ir minoritāte, bet attiecības starp krieviem un latviešiem nedrīkst raksturot kā attiecības starp minoritāti un vairākumu, jo tīri fiziski, aritmētiski tā nav. Beļģijā neviens nesaka: valoņu un flāmu minoritāte. Kiprā nesaka: grieķu un turku minoritāte, Šveicē arī nesaka: vācu un franču minoritāte. Te ir pavisam citādas proporcijas, skatoties gan no politiskā, gan matemātiskā viedokļa. Kvantitāte pāriet kvalitātē. Cilvēki, kas mēģina latviešu un krievu attiecības aprakstīt kā vairākuma un mazākuma attiecības to klasiskajā izpratnē, vai nu vadās no kroplīgiem faktiem, vai arī apzināti noteiktu politisku mērķu dēļ izvairās pieminēt skaitliskās attiecības. Tādam cilvēkam, kurš krievu problēmu Latvijā reducē uz jautājumu par krievu minoritātes integrēšanu latviešu sabiedrībā, es iesaku aizbraukt uz Bolderāju un pamēģināt tur kaut ko integrēt."
Tālāk Panteļējevs komentēja nacionālā jautājuma attīstības scenārijus. "Pirmais ir nulles variants. Ja mēs to akceptējam, tas konsekventi noved pie tā, ka Latvijā nav krievu minoritātes un latviešu vairākuma, bet Latvija kļūst par divkopienu valsti, tādu kā Beļģija, Kipra un citas. Pirms kara Latvija bija tipiska nacionāla valsts ar plašām nacionālo minoritāšu tiesībām. (..) Domāju, ka loģiska konsekvence divkopienu valstī būtu otra valsts valoda.
Pēc otrā attīstības scenārija mēs tomēr atjaunotu Latviju kā nacionālu valsti Eiropas nozīmē. Tas nozīmētu, ka politiskā kontrolpakete pieder latviešiem un tiem blakus pastāvētu minoritātes ar minoritāšu tiesībām. Vai pašreiz šis otrais ceļš ir iespējams? Formāli runājot, tas būtu iespējams, jo starptautiskajās tiesībās pastāv tēze par diskriminācijas seku likvidēšanu un tam paredzēts speciāls mehānisms – affirmative actions. Tas nozīmē īslaicīgu priekšrocību piešķiršanu tai iedzīvotāju grupai, kas iepriekš tikusi diskriminēta. (..) Diemžēl starptautiskajā praksē affirmative actions mehānismi nav īsti pārrunāti, jo dažkārt tie nonāk pretrunā ar tiem dokumentiem, kas skar cilvēku formālo vienlīdzību. Kad šo mehānismu izmantoja Alžīrā vai tūlīt pēc kara Dānijā, Austrijā, Elzasā vai Čehijā, tas nevienu īpaši neuztrauca, bet, ja mēs to gribēsim lietot, radīsies problēmas, jo kaimiņos pastāv spēcīga kodollielvalsts, kura, starp citu, arī kļūst par izteiktu nacionālu valsti, – Krievija.
Tāpēc mums ir jāizšķiras: ja mēs korekti ejam pa okupācijas seku likvidēšanas ceļu un atjaunojam Latviju kā nacionālu valsti, daļēji izmantojot affirmative actions, tad mums ir jāsastopas ar politiskām grūtībām. Tad ir jārunā skaidra valoda (..), jāatsakās no tabu etniskā faktora pieminēšanā, kas Eiropas augstākajās instancēs tiek uzskatīts par sliktu stilu," secināja Panteļējevs, uzsvērdams, ka stingru prasību neuzstādīšana būs politiska bumba nākotnei. Mēs no tā tagad varam secināt, ka latviešu stāvokļa atjaunošanai nepieciešams atrisināt tādu sīkumu kā Krievijas kodolarsenāla problēma. Tā kā Krievijas režīmu uzskata par saprātīgāku nekā Kimu pārvaldītā Ziemeļkoreja, tas droši vien būs vieglāks uzdevums nekā tas, kurš pašreiz jārisina Trampam.
Istoričeskijs
Trollis JT