Lielāko daļu rūts aizņem vīnogulāji, kas nokarājas kā lāstekas, un sarkanas puķes uz palodzes. Kaut kur iesvilpojas papagailis. "Ņrhāā," nopīpētā balsī nočerkst kaķene ar gaišzilām acīm. Ādažos dzīve ir labulabā. Netaisi līkločus!
Aina ir apsviedīga. Atskrējusi pusdienlaikā no darba, lai knaši parādītu mums dārzu, paspēj viesus vēl paēdināt ar pašas audzētiem un marinētiem gurķiem. "Ja būtu atbraukuši ātrāk, redzētu, kā viss bija vienos ziedos. Tagad viss pārziedējis, tādi pārpalikumi," saka Aina. Atrunas pie malas! Katra saimniece teiks - tur vēl to vajag un to pielabot, vēl nav gatavs, vēl tas nezied. Tādi mirkļi, kad dārzs ir visskaistākais, šķiet, katrai dārzniecei ir daudzi. Savukārt, ja esi viesis un redzi to pirmoreiz, tā nu arī ir tā reize, kad tas šķiet visskaistākais.
Ainai nav vienas mīļākās puķes, katrā sezonā sava. Bērnību viņai atgādinot ceriņu un jasmīnu smarža. "Zināju, ka tad, kad būs pašai savs dārzs, stādīšu tos visapkārt. Tā arī ir," Aina stāsta, ka viņai ir vairākas jasmīnu šķirnes - gan agrās, gan vēlās.
Savu māju Baloži ieguva padomju laikos, kad Ādažos saimniekoja Alberts Kauls un daudzbērnu ģimenēm piesķīra līvānmājas. Tolaik visa zeme ap māju bijusi vagās, jo visu ēšanai vajadzīgo audzējuši paši. Tagad palikusi tikai siltumnīca, zemeņu dobe un dārzs ieguvis krāšņumu: zefīrkrāsā zied rožu krūms, kas sastiprināts ar vingrošanas riņķi, starp ziediem ir pa dekoratīvajam kāpostam, plūmes pilnas ogu. Šur tur dobēs ir pa kādam akmenim. Tos Aina mīlot savākt pilnas kabatas. Kas tas? Kaņepe? - pētu kādu augu. Aina paskatās: "Nē, kaut kas līdzīgs. Nezinu nosaukumu, audzēju, jo smuka! Kā māku, tā maunu. Man vēl ir arī savs grāvis," Aina paver vārtiņus, kur paveras skats uz izpļautu grāvi, kam pa vidu slejas koks ar saknēm gaisā. Tam vidū dzeltena keramikas kurpīte.
Ņiprs zālājs līkumo ap skujeņiem un košiem ziediem. Vīrs Jānis
pukojoties, ka sieva dārzā neveido taisnas dobes. Grūti nopļaut
mauriņu. "Nu bet man sanāk tie līkloči un pludlīnijas, ko
padarīt?!" Vēl vīrs nesaprotot, kāpēc katru pavasari vajagot krūmus
un puķes pārstādīt, ja nu jau tie būs atgriezušies savās vecajās
vietās. Visvairāk pa dārzu ceļojusi zilā un violetā hortenzija - 14
gadus. Tikai šogad uzziedējusi. Iespējams, Liepājā augušajam stādam
nepatīkot Ādažu klimats.
Aleja kāzām
Dārzam esot arī kāds mīnuss - savulaik te bijis purvs, tāpēc pavasaros tas pludo. Zilās glūdas dēļ pūstot bumbieri, āboli, arī lilijām tāda zeme netīkot. Toties Aina zina, kā zemi "apvest ap stūri". Viņa zemi bagātina ar baložu mēsliem. Gadu tur speciālā vietā, tad atšķaida ar ūdeni lejkannā un laista augus. Ainas vīrs Jānis Balodis gan baložus neaudzē dārza dēļ. Priekam. Viņš ir fanāts. Jānim ir aptuveni 150 dekoratīvo baložu. Un kādi! Ar pušķīšiem ap kājām, ar vēdeklīti uz galvas, pavisam balti ar daiļu profilu. Dažkārt Jānis baložus izlaižot no būriem izlidināties. Tas gan esot skaists skats, kā putni satupstoties zaļajā zālienā un atkal paceļoties gaisā, spārniem švīkstot. Vaicāju, vai šos var arī kāzās laist gaisā. Nē, šie ir dekoratīvie, nav mācīti meklēt ceļu uz mājām. Ja nu uz vietas dārzā notiktu kāzas, tad vienu loku izmestu.
Par kāzām Ainai ir stāsts. Viņa aizcilpo uz ābeļu aleju un karaliski soļo pa to. "Biju iedomājusies, ka te izdošu savu meitu pie vīra un viņa izies te cauri. Salikšu lukturīšus zaros. Nekā. Paņēma viesu māju," Aina noplāta rokas un stāsta, ka veltīgi cirpusi zarus tā, lai veidotos arka. Nē, veltīgi jau gluži neesot, jo viņas prasmju novērtētāju netrūkst. Dārzā mīl pasērst bērni ar draugiem. Iedibināta arī tradīcija katru sestdienu doties pie draugiem un svinēt dārza svētkus. Vērtēt dārzu, smaržot puķes, mainīties stādiem. Viesības katru sestdienu notiek citā dārzā.
"Man dārzs ir priekam. No rīta kā ceļos, tā veļos dārzā. Pēc dabra vakarā no noguruma kaut četrrāpus, un pārņem tāāāds gandarījums!" Aina labprāt dzīvotu laukos un uzturētu naturālo saimniecību. "Cilvēki mūsdienās skrien pakaļ laikam, nevar to panākt, streso, apkrāmējas ar darbiem, jo nevar izdzīvot. Nu kam tas!"