Domas par vēsturi apetīti vienmēr uzlabo, kamēr domas par nākotni drīzāk nosit. Jo domām par vēsturi ir viena īpašība, kas tās kardināli atšķir no nākotnes domām, – lai cik senā vēsturē tu raudzītos, tik un tā šo domu pēcgarša ir viena, patīkama: «Līdz šim brīdim joprojām esmu dzīvs.» Par nākotni šādas drošības nav nekad. Protams, brīžos, kad nākotne rādās pavisam drūmās krāsās, apetīte var atkal uzlaboties, bet tas ir līdzīgi, kā karā cilvēki mīlējas vairāk nekā miera laikā – ja neēdīsi tagad, nākamās ēdienreizes var arī nebūt. Vārdu sakot, baudi to dzīvi, kas tev ir tagad.
Jāteic, šim nolūkam jaunais restorāns ir piemērots krietni labāk nekā tā priekšgājēji. Vai nu nama 13. numurs, vai kas cits, bet šajās telpās Antonijas ielas īsajā posmā starp Dzirnavu un Alberta ielu krogi cits citu nomainījuši palaikam apbrīnojamā ātrumā. Laikam tomēr 13. numura vaina te nebūs izšķiroša: lūk, tieši pretī Riviera lepnais itāļu krogs Paparazzi jau aizklapēts ciet, un mazliet tālāk krievu krodziņš Traktir arī aizdomīgi kluss, it kā Rīgā Saskaņas centra valdīšanas vairs nebūtu. To, ka šajā rajonā krogiem iespējams arī ilgāks mūžs, pierāda kaut vai Lidojošā varde. Tātad publika te ir, klusais centrs tomēr, jāprot tikai to pievilināt un pēc tam nepazaudēt.
Jaunais (atvērts kopš 11. augusta) Vidusjūras restorāns ir patīkami plašs kā pati Vidusjūra – 150 kvadrātmetru iekštelpas papildina tikpat liela āra terase, kas tiek apsildīta ar infrastaru lampām, tātad ir cerības, ka varbūt pat vēl oktobrī tie, kam asinis dzīslās riņķo arī bez konjaka piešprices, varēs sēdēt un tēlot dienvidus svaigā gaisā. Iekštelpās plašums, kuru izceļ baltuma dominance ar sienas šķīvju dekoriem, savienots ar mājīgumu – to rada vīna plaukti, gandrīz kā grāmatplaukti. Pie galdiem sēž jauni juristi, ārzemju garīgā darba viesstrādnieki un cita publika, kam paceļamas Riviera tomēr ne zemās cenas. Dienas piedāvājums gan ir cenu ziņā mērens – divi ēdieni – Ls 4,50, trīs – Ls 6,50. Vakara ēdienkartē ir arī padsmit latu ēdieni, tai skaitā man piedāvātais speciālgadījums astoņkājis. Garšas ziņā tas bija vēl vairāk vērts, gaļa neticami maiga, piedevas neuzmācīgi papildinošas, un vidū puķīte skaistajā Didža Ozoliņa lielšķīvī tik skaista, it kā astoņkājis pats to būtu noplūcis, lai pasniegtu kopā ar sevi. Nu, lieluma ziņā tik garšīgu es būtu apēdis arī trīstik lielu, bet restorāns paliek restorāns, te jau nenāk pārēsties, bet, kā teicu, baudīt dzīvi un vēsturi, kas kopā ar glāzi vīna atveras kā gliemezis, bāz tikai ausi klāt un klausies. Kur es te ēdu, kad no 1975. līdz 1980. gadam studēju Bioloģijas fakultātē un Alberta ielu vēl sauca par Friča Gaiļa ielu? Ja tolaik būtu eksistējusi Riviera, es te būtu ēdis astoņkāji un pēc tam noteikti dabūjis augstāku atzīmi bezmugurkaulnieku zooloģijā, jo mans stāstījums par galvkājiem būtu izjusts un ar garšu... Jā, zivis te pieved nedēļas sākumā, tātad vislabākās zivju dienas ir otrdienas.
***
Restorāns
Riviera
Antonijas ielā 13
Atvērts no 10.00 līdz 23.00
Interjers 4/5
Ēdieni 5/5
Apkalpošana 5/5
Atmosfēra 5/5
Bērniem draudzīga vide 3/5
***
Izklaide TV ēda:
Jēra rumpsteiks – Ls 12,90
Speciālais astoņkājis – Ls 14,00
Tēja – Ls 1,50