Vēstule no svešuma: Rūmi un balta gaisma

decembrī 1273. gadā. Došanās uz Konju ir pielīdzināma svētceļojumam.«...un tad notika brīnums,» rokas izteiksmīgi plātīdams, stāstīja Konjas pilsētas Kultūras departamenta vadītājs Ahmets Koseoglu, pie kura dzērām tēju. Viņa kabinetā pie sienas bija sens zīmējums, kur krāsainos austrumnieku tērpos veci, bārdaini, baskājaini derviši, pacēluši rokas, ekstāzē virpuļoja, ka koka grīda krakšķēja! «Ziniet, tirpas pār kauliem pārgāja, nudien! Tas bija tik iespaidīgi! Pēkšņi atveras durvis un semas zālē ienāk... četrdesmit sieviešu, visas baltos tērpos. Visas skaistas, gaišām un starojošām sejām. Es uzreiz nodomāju, ka tās noteikti ir eiropietes. Jā, jā, latvietes vai lietuvietes...»Zināju, ka Latvijā arī ir sūfiju tradīcijas praktizētāji, semas rituālu dejojošie, cerēju, ka ieraudzīšu kādu, bet kur nu! Mevlanas kultūras centra semas zālē, kur dejojošie derviši praktizē semas rituālu, ļaužu, ka biezs. Pilsētā ar autobusiem sabraukuši svētceļnieki no visas Turcijas un īpaši no Irānas, jo Rūmi mācības sekotāju Irānā ir ļoti daudz. Nakts vilciens arī bija pilns ar cilvēkiem, kurus uzlūkojot redzēju, ka viņi pārtiek ne tikai no dienišķās maizes.Ar acīm meklēju pieminētos latviešus. Latvijas Universitātes profesors Dr.Phil. Jānis Ešots, «Bērziņa Korāna» redaktors, esot bijis, man noziņoja viņa kolēģis, turks. Tāpēc es decembri Konjā salīdzinu ar Aglonu augustā un cilvēcīgi saprotu, kāpēc Rūmi mācība ir tik dzīva vēl joprojām un uzrunā ne tikai islāmticīgos. Tāpēc, ka viņš vienkāršiem vārdiem ir pateicis un atskārtis cilvēka eksistences un esības formulu: dzīvo kustībā – mīlot, dzīvo neapstājoties – sajūtot sevi kā Dieva, dabas un universa daļu. Ir sarakstītas daudzum daudzas grāmatas par Rūmi, un, lasot jebkuru no tām, pārņem prieks par cilvēka dvēseles diženumu un lielumu, bet vienlaikus ir skumjas, ka nekur tālāk savos garīgajos jautājumos cilvēce nav tikusi kā laikā, kad Rūmi meklēja savu ceļu pie Visuaugstā.Lasu Rūmi teikto, izjūtas ir divējādas, gan par to, ka ikvienam cilvēkam dzīvē uznāk gluži vai hrestomātiski mirkļi, kad viņš grib just un atskārst savu dzīvi esam pilnesīgu, kad grib justies ne tikai kā puteklis, bet jau šajā dzīvē vēlas atrast krāšņu dārzu sevī, atrast durvis, kas izved ārpus no ierobežotās dzīves, kurā cilvēks pats sava ēzeliskuma dēļ nevīžo iziet ārpus sētas. Skaisti ir Rūmi teiktie vārdi, kas manā neveiklajā pārcēlumā skan vienkāršoti, bet jēga ir dievišķa – «Esi kāds esi, vai esi, par kādu izliecies».Ja jau pilsētā būtu tikai neija flautas mūziķi, Rūmi piekritēji, sekotāji vai Rūmi darbu lasītāji un jūsmotāji kā es, tad jau būtu labi, bet viesministru ārišķīgā klātbūtne semazenu – virpuļojošo dervišu lietas parādīja citā gaismā. «Laima, semazeni (semas rituālu dejojošie) saņem algu no Kultūras ministrijas, nesacepies te par daudz par virpuļojošajiem dervišiem. Viņi saņem ap diviem tūkstošiem eiro mēnesī kā darbinieki, kas ir «zem» Kultūras ministrijas. Īsto sūfiju idejas un prakse ir beigusies. Atslābsti, semas rituāls... ir performance, tikai daži ir derviši pēc aicinājuma un esamības.» Ierēdņa vārdi mani skumdināja. Jutos kā bērns pirms Ziemsvētkiem, kuram pastāsta, ka Ziemsvētku vecītis ir pārģērbies kaimiņonkulis.Lielā zāle veidota pēc Kolizeja principa, pilna ar gaidošiem skatītājiem. Desmit dienas ap trim tūkstošiem cilvēku divas reizes dienā nāca, lai vērotu semas rituālu. Lai, redzot virpuļojošo dervišu griešanos, piedalītos Rūmi iedibinātā ceremonijā, kas simboliski vairo gaismu, paceļ virs laicīgā un savieno ar mūžīgo.Nodzisa gaismas, godinot Visuaugstāko, ienāca semazeni melnos apmetņos, virpuļojot viņi apmetņus atstāja, paliekot simboliski baltajos tērpos, ko rakstos apzīmē kā laicīgo pasauli atstājošus «līķautus». Viņi griezās kā zemeslode ap asi, kā planētas pa nesaskatāmu trajektoriju, un, skanot lūgšanai, kad zālē trīs tūkstoši kā vienā balsī skandēja vārsmas no Korāna, kaut uz miljonsekundes daļu dejojošos dervišus tēlojošie kultūras darbinieki tiem, kuri tik un tā tic, ka semas rituāls nav tikai performance, deva šo pasauli vienojošās gaismas nebeidzamo sajūtu. Tas bija sajūtams pat vieliski!Mevlana muzejā, kas agrāk bija sūfiju garīgais centrs, cilvēki pie Rūmi kapa skaitīja lūgšanas, meditēja aizvērtām acīm. Muzejā ir izstādītas vecas divviru durvis. Uz katras viras – kokā izgrebti ziedi. Dārzs. Tajā iegriezts slavējums Visaugstākajam. Kā labirints. Vecās durvis aplūkoja skaistas sievietes gaišām sejām, baltos tērpos. It kā nekas īpašs, teiksiet, bet cilvēki uz Rūmi viešņām/svētceļniecēm skatījās kā uz brīnumu, kā uz pārdabiskām, gaismu nesošām būtnēm. Fotografēt muzejā aizliegts. Taču pārsteigto apmeklētāju sejas pauda apbrīnu sievietēm, kuras bija, kādas ir. Sievietes, kas vēlas jau šajā dzīvē slavēt gaišo un dievišķo.