Viļņu kodējs
Obsidiānu neredzēju, tonedēļ bija aizbraucis uz laukiem Smiltenes pusē. Toties Raivo par suni gana stāstāmā arī bez viņa klātbūtnes. "Ar sievu Lilitu esam kopā jau 27 gadus, mums ir dēls, divas meitas, divi mazbērni un miniatūrais šnaucers Obsidiāns Hermeders fon Skrastiņš. Kad braucam uz copi, mans uzticīgais ceļabiedrs pirmais mašīnā iekšā, pirmais ārā. Upē Obsidiānam patīk augsti viļņi, tad viņš metas ūdenī un kož vēja sakultās viļņu galotnes. Mūsu Imantas mežā Obsidiāns ir mans partneris čiekurbolā. Pret zivīm vienaldzīgs, ja kas, tikai galvu nokož. Mani iecienītie apavi krokši ir ar kefīra smaržu, jo Obsidiāns gar tiem vienmēr noslauka savu bārdu. Suns prot skaitīt autobusus, vienmēr skaidri zina, no kura izkāps Lilita. Guļ blakus uz paklājiņa pie gultas, sargā čības. No rīta nedrīkst vērt acis vaļā, tikko acu spraudziņas ierauga, visu ģīmi nolaiza. Greizsirdīgi sargā mani un sievu. Jau sešus gadus nevaram saprast – kā mēs dzīvojām, kad nebija Obsidiāna?"
Raivo valstībā veikaliņā Rotiņš iekārtojamies aiz letes starp tūkstošiem ikvienam makšķerniekam pazīstamu lietu – makšķerēm, spolēm, vizuļiem, āķiem utt. Vobleru (tā sauc zivju mānekļus jeb vizuļus) vien ir vairāki simti. Manas zināšanas par Latvijas upju spurainajām radībām ir Centrāltirgus zivju stendu produkciju acīm aptverošajā gastronomiskā līmenī. Raivo stāsti ir citi.
Akvārijs graņonkā
Makšķerniekā sajaucas sportisks azarts, atpūta dabā, gardēdība, vēlēšanās izdomāt atkal un atkal jaunus paņēmienus, kā tikt klāt Lielajai Zivij, ir prieks par lomu. Raivo uzskata: "Īstam makšķerniekam zivs nav tikai ēšanai. Var pat teikt – tā ir zināma estētisku vērtību kopa – zemūdens mistiskā pasaule, ezers vai upe vakara vai rīta miglā, garas stundas laivā vai krastmalas brikšņos un... zivs! Visbiežāk noņemu tās no āķa, nobučoju un palaižu vaļā!"
Kādiem apstākļiem sakrītot, piedzimst makšķernieks? Raivo smej: "Manā bērnībā visi puikas bija slimi ar akvārijiem. Mans pirmais akvārijs bija graņonka (padomju laikos labi zināma smaga tējas glāze ar kantainām malām – red.). Toreiz vēl skolā negāju. Saujā atnesu gupiju, ielēju graņonkā ūdeni un ielaidu tajā zivi. Vēlāk to pārvietoju puslitra burciņā, tad trīslitru burkā. Radagabals uzdāvināja mazu akvāriju, iebēru tur no Zvejniekciema atvestu smalku granti. Makšķerēšanas mākslā man bija labi skolotāji. Tēvs un krusttēvs perfekti "lasīja" upi, vēlāk, kad Berga bazārā Makšķernieku pasaulē strādāju, kolēģis Janovičs smalkus ūdens noslēpumus atklāja.
Tagad jaunatnei makšķerēšana ir pilnīgi garām, nav laika, spinnerus glāsta un telefonus.
Makšķerēšana arī ir piņķerīga un nedroša lieta, ja gribi zivi ar garantiju, ej uz Centrāltirgu."
Eksperts gandrīz nelieto zivis uzturā. "Zivis nav ēdiens, bet dzīvas dvēseles un draugi. Divus gadus dienēju pretgaisa aizsardzības daļā Baltajā jūrā uz salas. Mums zivis deva trīsreiz dienā, bet tikai konservos. Tagad ēdu vienīgi lasi. Svaigs, plānās šķēlītēs, ar pipariņu un sīpoliņu garšo! Vēl man ļoti garšo šprotes un manas radinieces sagatavota siļķe kažokā."
Trīs ķīnieši
Liktenis Raivo uz mūžu cieši saistījis ar zivīm. "Mana dzīve ir ģimene, zivis, suns un viens no vecākajiem makšķerēšanas veikaliem Rīgā Rotiņš. Daudzi mani vobleri nav redzējuši ūdeni, bet viens, savulaik vefā kaldinātais šūpojošais vizulītis, ir īpaši dārgs, tajā autors ir ielicis sirdi un dvēseli. Tas skan, spēlē, ir dzīvs. Zivs ir gudra, viņa jūt, ka slaveno zīmolu izgatavotajos vobleros sirds nav iekšā, un spriež – šito sūdu es negribu. Vispār, dodoties makšķerēt, līdzi jāņem trīs ķīnieši – Čujs, Ņuhs un Poņs (Raivo gardi smej, aptuveni atšifrējot krievu žargona teicienu – nojauta, intuīcija un saprašana)."
Pirmās zivis parādījušās gandrīz pirms 400 miljoniem gadu. Mugurkaulnieki vēl tikai sāka apdzīvot sauszemi, kad jūrās, upēs un ezeros jau daudzus tūkstošus gadu dzīvojušas zivis. Tagad var saskaitīt aptuveni 25 tūkstošus zivju sugu, Latvijā to ir ap 60–70. Īpaši netincinu, kur Raivo makšķerē, tomēr uzzinu, ka viena vieta ir Daugavā pie Voleriem, cita – Mērsraga kanāls. Latvijas upēs ir daudz zivju, katrai savs raksturs. Lūdzu zivju ekspertu raksturot pazīstamākās no tām.
Raivo aizraujas: "Man patīk spēcīgās, azartiskās zivs. Līdaka tā noteikti nav, kaut gudra. Vienu pie akmens noķēri, rīt turpat būs cita, tā jau zināma lieta. Breksis ir cīnītājs, bet, tikko galva virs ūdens, tā nāk ārā kā plauša. Sams ir dumjš, dzīvo upes apakšstāvā. Karpa ir naudas zivs, tās zvīņas liek maciņā. Es šad tad iegriežos Centrāltirgus zivju paviljonā, man patīk tā smarža, taču nevaru skatīties, kā karpas, izliktas uz letēm, slāpst un mokās. Rietumeiropā ir likums, ka karpai jāiedod ar speciālu bomīti pa pieri, lai nemokās. Kazrags jeb – pareizi jāsaka – stagars ir smuka zivs. Latvijā ir trīsadatu un deviņadatu stagari. Krievu laikos kazragu bija vairāk, zvejnieki tos ķēra un nodeva zivju miltu ražošanai. Kazragu gastronomiskā vērtība ir nulle. Daudzi nezina, ka kazragu tētis ir vienīgā zivs Latvijā, kas nārsta laikā maina tērpa krāsu uz sarkanu. Vēlāk tēviņš mammu patriec un pats rūpējas par atvasēm. Bieži domāju – dīvaini, ka mums zivis tādas skumjas – ir asari, kuriem melnas strīpas uz sāniem, un ir raudas ar sarkanām, it kā saraudātām acīm. Meža vimba jeb salate ar asti uzsit pa zivju bariņu. Kuru apdullina, to apēd. Katram sava gudrība. Zivis nodarbojas arī ar kanibālismu – līdaka norij līdaku, asarītis ēd asarīti."
Mērenā pusbadā
Stāstot par Raivo Skrastiņu, nevar nepieminēt viņa nopietno aizraušanos ar siltzemju zivju akvāriju iemītniecēm. Raivo ir Harkovas akvāristu kluba biedrs: "Tur rit spraiga dzīve – domu apmaiņa, starptautiski konkursi. Pašlaik gatavojos piedalīties starptautiskā akvāriju dizaina konkursā Āfrikas lielie ezeri (Krievija, Vācija, Argentīna, Zviedrija, Ukraina u. c.)."
Sarunu biedrs neesot māņticīgs, bet savus saldūdens zivju akvārijus nerāda nevienam. Abi esot palieli – 300 un 240 l tilpumā. Akvārijus apdzīvo zivis no Tanganjikas ezera Āfrikā: "Man ir bars Tropheus bemba, kas dzīvo baros. Otrā akvārijā mīt Altolamprologus calvus un Altolamprologus compressiceps, nešpetns bariņš Neolamprologus pulcher, Julidochromis ornatus un Cyprichromis leptosoma. Akvārijmācību apguvu pašmācības ceļā. Zivju barību cenšos iegūt pats, piemēram, sīkos vēžveidīgos dafnijas, ciklopus un krilu iegūstu sev zināmās ūdenskrātuvēs un jūrā, nātres, aļģes, no kā tropheusi neatsakās, savācu dabā. Nātres ar verdošu ūdeni noplaucēju, sagriežu gabaliņos un saldētavā iekšā! Zivij tāpat kā cilvēkam nevajag pārēsties, mērens pusbads ir veselīgs."
Gaida Ziediņa