Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +1 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Amerikas džentlmenis ar azartisku raksturu

"Viņos ir draivs!" par saviem kustīgajiem, rotaļīgajiem zibenszeļļiem – Bostonas terjeriem – saka Ivetas Dambergas ģimene.

Inteliģents, jautrs, neatlaidīgs. Un kustīgs kā zibenszellis – tāds nu ir amerikāņu izcelsmes Bostonas terjers. Kad Limbažos viesojamies Ivetas Dambergas ģimenē, kur vēl pirms dažiem gadiem saimniece ne iedomāties nevarēja, ka pēc mopša mājās ienāks bostonietis, zibenszeļļi te ir trīs – Uga, Džemma un abu pērn pirmajā sešu kucēnu metienā dzimušais jaunulis Nelsons ar vieglas tīģerkrāsas kažociņu. 

Ir jāredz četrkājaino trijotnes dalība balonu turnīrā, lai apjaustu šo suņu patiesās dabas potenciālu. Protams, kaut kad baloni mēdz arī sprāgt, bet tik meistarīgus to dzenātājus kokos, pāri puķudobēm, pa zālāju, pa un pret vēju būs redzējis retais. Un tās graciozās piruetes gaisā, kad ar strupo purniņu balons jāuzšauj augšup! Šādā pasākumā smieklos neizplūdīs vien rūdīts īgņa. Bet tādiem Bostonas terjeri arī nav piemēroti.

Cilvēks ir galvenais

"Šie suņi ir lieliski kompanjoni, labi pielāgosies jebkuram dzīvesveidam, labi sadzīvos ar visiem ģimenes locekļiem un citiem mājdzīvniekiem. Taču cilvēks viņu dzīvē ir galvenais, bostonieši vēlas piedalīties it visā, ko dara saimnieks," norāda suņu saimniece Iveta Damberga. Viņa ir Valmieras Kennelkluba biedre, gan Uga, gan Džemma Latvijas Kinoloģiskās federācijas (LKF) izstādēs sapelnījuši Latvijas čempionu titulus. 

Šķirnes FCI standartā Bostonas terjerus raksturo pagodinošas īpašības: "Suns atstāj noteiktības, spēka un darbīguma iespaidu, rāda augstas klases stilu; izturēšanās viegla un gracioza. Ir draudzīgs un mundrs. Teicams raksturs un augsts inteliģences līmenis, kas Bostonas terjeru padara par nesalīdzināmi labu kompanjonu." Modra un laipna izteiksme esot vissvarīgākā šķirnes iezīme. Starp citu, šim kvadrāta formāta sunim, kurš katrā solī demonstrē grāciju un spēku, aste nav kupēta (kā varbūt nodomātu nezinātājs) – tā no dabas ir zemu novietota, īsa, smalka, uz galu šaurāka un var būt taisna vai skrūvveida kā tādam multfilmu varonim. Kažoka krāsojums strikti definēts – melns ar brūnu atspīdumu saules gaismā, melns vai viegli tīģerots ar baltiem marķējumiem noteiktās vietās. Baltai obligāti jābūt joslai uz purna, iezīmei starp acīm un krūšu priekšdaļai – izskatās gluži kā fraka džentlmeņu garderobē. Iveta par savu suņu krāsojumu teic – Uga kā līgavainis, Džemma kā līgava ar baltu krūšu daļu un priekškājām. Ķermeņa svars iedalās pa klasēm, bet lielākajiem eksemplāriem nedrīkst pārsniegt 11,35 kg. Tāds gaumīgs, kompakts "džentlmeņa komplekts" plašā nozīmē. 

Iveta sāk stāstu, kā ģimenē nonākuši līdz šai Latvijā tik mazpazīstamajai šķirnei. "Pirms tam 15 gadus mums bija mopsis. Brīnišķīgs suns, mūsu ģimenes loceklis. Lielā meita Loreta izauga kopā ar Žozē. Kad piedzima Ralfs, viņš jau bija seniors. Bērni gan vēlējās aktīvāku četrkājaino, kurš skrietu līdzi, rotaļātos. Pēdējos četrus gadus sunim bija nepieciešama īpaša kopšana, katru dienu mainījām pamperus. Cits saimnieks varbūt citādi rīkotos, bet mums Žozē tiešām bija ģimenes loceklis līdz pēdējam suņa elpas vilcienam." Kad tas devies citos medību laukos, ģimenē sapratuši – vai nu uzreiz meklēs jaunu suni, vai arī pieradīs, ka suņa mājās nav, un pazaudēs tik mīļo dzīvnieka klātbūtnes rutīnu. "Mans vīrs ir strupo purniņu piekritējs, mopsis bija viņa izvēle. Man varbūt gribētos brūnu labradoru, jo esmu izaugusi ar īstiem lauku suņiem," nosmej Iveta un turpina: "Lēmumu pieņēmām ātri. Apspriedām franču buldoga iegādi, līdz kādā interneta video ieraudzīju – kas tas? Bostonas terjers. Uz ielas tādu nekad nebiju pamanījusi."

Aizbraukuši uz LKF rīkoto izstādi, lai satiktos ar nedaudzajiem šīs šķirnes audzētājiem. "Šie nav modes suņi. Pat daudzi veterinārārsti atzinuši, ka Bostonas terjeri starp radniecīgām saīsināto purniņu šķirnēm būtu labāka izvēle. Viņi ir veselīgāki, turklāt deguna līnija bostoniešiem nav tik izteikti iespiesta, līdz ar to elpošanas, krākšanas, vasarā pārkaršanas problēmu ir būtiski mazāk. Piemēram, Nīderlandē vispār grib aizliegt valstī turēt brahiocefālo šķirņu suņus, kuri saīsināto elpceļu dēļ cieš no dažādām veselības problēmām," stāsta Iveta. Eiropā par šo jautājumu sākuši aktīvi diskutēt, taču Ivetas pagalmā, noraugoties trīs Bostonas terjeru trakulīgajās rotaļās ar elpas atvilkšanu labi ja uz minūti, nekas neliecina, ka kādam te draudētu smakšana vai enerģijas trūkums vasaras svelmē. 

Pāri robežām bez smilksta

Kā pirmais šķirnes pārstāvis Dambergu ģimenē pirms četriem gadiem ienāca puika Uga. Toreiz izstādē ievērojuši skaistus šķirnes eksemplārus no Lietuvas, Igaunijas, bet Baltijas valstīs uz kucēniem rindā jāstāv divi gadi. "Atbildīgi audzētāji metienus plāno," uzsver Iveta. Taču viņi nebija gatavi gaidīt tik ilgi. Izstādē jau bija noskaidrojuši nianses, lai šajā šķirnē nepareizā vaislas darbā iegūtu it kā vizuālu efektu dēļ (piemēram, zilas acis vai daudz baltu laukumu) neiegādātos potenciālu slimu eksemplāru. Ieguvuši arī apstiprinošu pārliecību, kāpēc izvēlēties šķirnes standartam atbilstošu suni ar ciltsrakstiem pie godprātīga audzētāja.

Meklējuši kucēnu Polijā, Čehijā, Slovākijā, kur bostonieši ir populāri. "Šķirni neizraudzījāmies, lai kļūtu par audzētājiem, bet gan šo suņu rakstura un citu labu iezīmju dēļ. Rakstīju vairākiem klubiem un arī kādai sievietei Slovākijā, izrādās, viņas paziņai tieši bija pieejami kucēni. Attālināti pēc bildēm izvēlējāmies sunīti un tajā trakajā Covid-19 sākuma laikā, kad kartēs sarkanā krāsā cita pēc citas tika iezīmētas ieceļošanai aizliegtās valstis, devāmies viņam pakaļ. Tas bija 2020. gada 28. augusts – dažas dienas pirms skolas! Atgriežoties draudēja karantīna. Burtiski neizkāpjot no mašīnas, izskrējām cauri Polijai, Slovākijā bija jāiebrauc tikai mazliet. Saņēmām savu kucēnu un raizējāmies, kā mērosim ceļu atpakaļ. Bet, par laimi, Uga bija tāds, kurš nesmilkstēja ne brīdi, šķita, ka ir laimīgs, ticis vaļā no četrkājainajiem brāļiem un māsām. Izbraucām ceļu vienā rāvienā. Un Ugam tā bija kā dzīves misija – doties pie saviem jaunajiem saimniekiem," smaida Iveta.

Ierodoties mājās saimnieki raizējušies, kā nu būs – vai arī šis suns gribēs gulēt blakus gultā kā iepriekš mopsis? Nosprieduši – nē, ierādījuši Ugam vietiņu, bet: "Uga neprotestēja, ka ir prom no savas iepriekšējās ģimenes, bet protestēja, turklāt uzstājīgi, ka... Nu, jā, Uga nokļuva mūsu gultā," Iveta nekautrējas atklāt "mīkstsirdību".

Uga izrādījies tāds puika, kurš bijis ļoti ieinteresēts komunikācijā ar citiem sugasbrāļiem. Te jābilst, ka bostoniešu puikas temperamenta ziņā ir aktīvāki, enerģiskāki, pastaigas laikā gatavi izzināt pasauli arī plašākā amplitūdā; meitenes savukārt maigākas, saimnieku vēlas paturēt redzeslokā. Tiesa, katram eksemplāram savs raksturs, novērojusi Iveta: "Reiz uz ielas kāda sieviete, kura negribēja, lai Uga spēlētos ar viņas suni, tā arī pateica: "Tad ieviesiet sev otru suni!" Vīram atstāstu – varbūt patiešām otru? Sākām sarakstīties ar audzētāju Somijā, ar kuru pirms Ugas rakstiski kontaktējāmies, zināju, ka tur gaidāms kucēnu metiens. Somijā ir lieliska FCI sistēma – oficiālā datubāzē var izsekot pilnīgi visu suņu metienu biogrāfiju, izstāžu rezultātus, veselības pārbaudes. Un mums laimējās – kucēns bija pieejams."

Saimniece gan neslēpj – pirmā nedēļa ar Ugu un Džemmu bijusi traka. "Ar vīru domājām – ko esam izdarījuši?! Uga vispār pārstāja ēst un dzert, vienkārši trīcēja – it kā būtu atvesta vismīļākā manta pasaulē un pats nezinātu, ko ar to iesākt. Šķiet, bail, ka tik tā mantiņa nepazūd. Tad sākās kopīgas rotaļas, kad likās, ka Uga kož Džemmai, bet, ieliekot žoklīša sakodienam pa vidu pirkstu, varēja just, ka tas ir tik maigs. No malas gan izskatījās dramatiski. Savukārt Džemma, lai būtu siltāk, gulēja uz Ugas. Mums ir simt un viena bilde, kā var gulēt uz Ugas. Vienīgā kļūda, ko pieļāvām, – domājām, ka Džemmai kompānija jau ir, un kovidlaikā neapmeklējām suņu skolu. Līdz tam ar mopsi un Ugu to darījām, jo uzskatu, ka nodarbības suņu skolā vispirms ir vajadzīgas pašam saimniekam. Džemma mums izauga salīdzinoši nedrošāka, viņai pietrūka komunikācijas ar citiem suņiem, bet ar laiku šī nianse raksturā ir izlīdzinājusies."

Tagad saziņas ar citiem suņiem Džemmai netrūkst – pie Ivetas ciemojas pērn dzimušo kucēnu saimnieki ar saviem mīluļiem. "Mums ir lieliskas attiecības ar viņiem visiem, regulāri tiekamies, draudzējamies, uzturam kontaktus. Katrs no kucēniem ir pie sava īstā saimnieka – pie tāda, kāda vajadzēja būt," apliecina Iveta.

Saimnieku izdzen no mājas

Jāvaicā Dambergu bērniem un Nelsona kunga saimniecītei Luīzei – kā bostonietis tiek vērtēts kā kompanjons? Jaunieši ir atvērti sarunai; Loreta, Ivetas meita, sāk: "Kad pie manis atnāk draugi, viņi ir pārsteigti, cik mani suņi ir mīļi, draudzīgi, gatavi katru sabučot, pasēdēt klēpī. Ticu, ka lielākā daļa Bostonas terjeru tādi arī ir, ne tikai mūsējie." Dēls Ralfs turpina: "Man patīk, ka abi ir gatavi spēlēties, bet Džemma jo īpaši. Viņa gultā palien zem segas, piespiežas klāt, un ir tik silti! Varu darīt, ko gribu, zinu, ka Džemma nekad man neiekodīs, viņai vispār nav tāda instinkta kost. Rotaļās Džemmai patīk bumbiņa, patīk iekosties un karāties kokā piesietā virvē, pa kuru es pats bērnībā rāpos. Un viņai patīk mētāt balonus, bet, ja balons paliek pie griestiem, Džemma apsēžas gultā uz divām kājām un to hipnotizē." Savukārt Luīzei Nelsons ir trešais suns meitenes dzīvē, līdz tam bijis mopsis un arī tagad ir četrkājainā draudzene, jauktenīte Zetiņa laukos. "Bostonas terjeri ir aktīvi kompanjoni un gatavi visur iet līdzi. Ar Nelsonu var visu dienu pavadīt laukos un kopā dīķī peldēties. Pastaigās gan vienmēr ejam ar pavadiņu. Viņam ļoti interesē kaķi un citi mājdzīvnieki," pastāsta Luīze. Loreta piebilst: "Pastaigās jāiet daudz un ļoti tālu, katru dienu ejam no mājas ārā staigāt trīs četras reizes. Manuprāt, bostonietim ir pārāk daudz enerģijas, lai tas būtu dzīvokļa suns."

Suņu saimniece Iveta gan teic – pateicoties kompaktajam izmēram, šie suņi labi jutīsies gan dzīvoklī, gan privātmājā. Arī kopšana vienkārša – pietiek ar periodiskām higiēnas procedūrām, izslaukot deguna rieviņu, iztīrot ausis un apgriežot nadziņus. "Tomēr diez vai šis suns derēs lēnīgam, mazkustīgam cilvēkam, jo bostonietim 5 km pastaiga ik dienu ir nieks. Ja laikapstākļi slikti, suns vienkārši lēkās mājās pa dīvānu tik ilgi, kamēr izdzīs no mājas. Man ir bilde, kur ar suni eju staigāt putenī, to sūtīju draugiem ar tekstu: "Man ir suns, kurš pat tādā laikā saimnieku izdzen no mājas." Viņos ir tāds draivs iekšā! Uz ielas, ieraugot mopsīti, mums joprojām sirds sažņaudzas, jo tā bija mīlestība 15 gadu garumā, bet šie suņi ir īpaši. Arī bērniem nav garlaicīgi." 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Interesanti

Vairāk Interesanti


Receptes

Vairāk Receptes


Dzīvnieki

Vairāk Dzīvnieki


Notikumi

Vairāk Notikumi


Cits

Vairāk Cits


Tehnoloģijas

Vairāk Tehnoloģijas


Zirnis joko

Vairāk Zirnis joko