Patiesība ir kaut kur pa vidu. Ar iemauktiem ir jāizvērtē, lai tie būtu ergonomiski veidoti un neradītu spiedienu uz lāpstiņām, pleciem un krūšu kaulu. Arī es bieži neiesaku iemauktus lietot jauniem un aktīviem suņiem, kuriem nav nobriedusi muskuloskeletārā sistēma. Iemauktos sunim ir daudz ērtāk iegulties un vilkt saimnieku, radot spiedienu uz savu ķermeni, kā arī – tā suns neiemācās kontrolēti iet pavadā. Kaklasiksna savukārt pie vilkšanas rada žņaudzošu efektu un lielākoties suns saprot – ērtāk ir nerauties uz priekšu. Protams, arī ar iemauktiem un bez diskomforta no kaklasiksnas spiediena iespējams apgūt iešanu blakus un nevilkšanu, izmantojot pozitīvu stimulu. Tiesa, mazo šķirņu suņiem un brahiocefālo šķirņu pārstāvjiem (suņiem ar "saspiestajiem" purniņiem), kas kaklasiksniņā velk pavadu, nudien ir riska faktori. Ja dzīvniekam ir problēmas ar traheju, piemēram, sašaurinājums jeb stenoze un trahejas kollapsa jeb saplakšanas risks, spiediens no kaklasiksnas ir slimības attīstības riska faktors. Tāpat ļoti maza izmēra sunīšiem ar trauslu kakla uzbūvi iemaukti ir drošāki, lai pasargātu no kakla traumām. Izvēloties starp kaklasiksnu un iemauktiem, katrā gadījumā individuāli jāizvērtē suns, viņa ķermenis un pastaigu paradumi, lai izvēlētos labāko risinājumu.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 24. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!