Jāja uz slotas
Ārēji trauslā Inga Jaunzare ir zirgaudzētavas Kroņi saimniece, pašlaik vienpadsmit Latvijas šķirnes braucamā tipa zirgu īpašniece, laimīga sieva, jo it visā saņem vīra Armanda atbalstu, trīs dēlu mamma, veterinārārste ar četrpadsmit gadu darba stāžu. Un vēl viņai ir liels labu draugu pulks. "Bez visa tā te nekā nebūtu," saka Inga.
Viņa smaidot atceras: "Ar zirgiem esmu kopā visu dzīvi. Pavisam maziņa jāju uz visādiem kokiem, ar slotu starp kājām, slēpju nūjām pietrāklēju astes, uz sastatņiem, kur malku zāģē, braucu kā ratos. Kad no Saulkrastiem pārvācāmies uz Zvejniekciemu, toreizējā Leona Paegles vārdā nosauktajā kolhozā bija stallis ar izciliem Latvijas braucamajiem zirgiem, tikai viņi nebija nekādā cieņā. Tēvs mani veda samīļot zirgus. Glaudīju viņus, baroju, tīrīju, biju laimīga. Skolā bērni mani apsaukāja par Ķēvi un Smerdeli, bet man bija vienalga. Kad pavasarī stallī sadzima kumeļi, bet Latvijā mainījās repšiki pret latiem, kolhozs kumeļus iztirgoja. Reiz, braucot mājās ar mūsu mašīnu Pobeda, dzirdēju māti sakām tēvam – nopirksim bērnam vienu zirdziņu. Kā citiem pērk suņus vai kaķus, vecāki par mazvērtīgajiem repšikiem nopirka manus pirmos zirgus Getlīnīti un Favorītu. Tas bija pirms trīsdesmit gadiem. Pati viņus kopu un baroju, divreiz dienā vedu uz jūru staigāt un uz sešus kilometrus attālajām ganībām. Finanšu krīzes laikā uzticīgo un labdabīgo Favorītu pārdevām uz Holandi. Ceru, ka viņš nonāca labās rokās.
Bija citi plāni
Savas nākotnes ieceres Inga ar zirgiem tomēr nesaistīja. Viņa teicami beidza vidusskolu un mērķēja uz humanitārām profesijām, gatavojās stāties Kultūras akadēmijā uz starptautiskajiem sakariem vai Mākslas akadēmijā uz mākslas vēsturniekiem, taču iestājās Lauksaimniecības universitātes veterinārajā fakultātē: "Pirmo gadu mācījos raudādama, bet sesiju nokārtoju ļoti labi. Galu galā studijas beidzu ar patikšanu."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 19. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!