Kas arhitektam ko kaķu māju neuztaisīt

Iksīte un Feja

Vītolu māja ir eleganta, ērta, pa plašajiem logiem veras skats uz priežu mežu aiz vārtiņiem. Pa to staigājot lapsas, stirnas, pa kādam mežakuilim, pa kokiem līdz mājai atnākot caunas. Arī ežu te bez skaita. Andris Vītols strādā Rīgā, bet uzskata sevi par īstu lauku cilvēku. Mežsarga dēls, ganos ejot, par lielāko laimi uzskatījis vēsā rītā iekāpt siltā govs pļekā. Daba un dzīvnieki viņam visu dzīvi tuvi: "Nevienam sunim neeju garām, viņu nepaglaudījis. Zīlītes un strazdi man sēž uz rokas. Zviedrijā, kur reizi gadā braucam slēpot, metos uz ceļiem, visus suņus sabučoju, un man ir forši."

Mājās arhitektu un viņa sievu Sandru vienmēr sagaida šokolādes brūnais labradors Ikona jeb Iksīte, kā mājinieki viņu mīļi sauc. "Mūsu trīs bērni izauguši, savā dzīvē aizgājuši, vismaz man ir suns, ar ko runāt. Citādi, kad Sandra darbā, nav ar ko vārdu pārmīt."
 
Ikona ir labsirdīga, no viņas pat lapsa nemūk. Eži saritinās kamoliņā, iepūt tu viņiem! Vienīgais, ar kuru Iksīte nevar atrast kopīgu valodu, ir melnbaltā kaķene Feja.  Pirms pāris gadiem, kad nomira Sandras mamma, Vītoli nolēma vest viņas mīļo kaķeni uz Garupi: "Neatstāt taču viņu Dobelē? Egoistiskā un izlutinātā kaķene no pēkšņajām pārmaiņām bija pamatīgā stresā. Sveša vieta un vēl tā Ikse, kas negrib atdot viņai mājas pirmās lēdijas godu!"

Feja joprojām mazliet baidās no Ikstītes. Vītols iestarpina – kā mince lai notikušo pacieš, ja kaķim ir pavisam cita domāšana kā sunim? Par laimi, tā nav bezizeja – mājai ir divi stāvi un tā ir gana plaša, lai ģimenes abu mīluļu ceļi nekrustotos. Dienā Feja dzīvo pa āru. Naktīs saimnieki guļ otrajā stāvā. Fejas vieta ir saimnieka gultas kājgalī, bet Iksītei pirmā stāva plašajā viesistabā savs personīgais ozolkoka dīvāns. Iksīte nemīl un negrib kāpt pa kāpnēm. 


Pamestie grib dzīvot

Sandra domīgi saka: "Agrāk nebijām nekādi dzīvniekmīļi, bet ar gadiem viss mainās.  Kaut kur lasīju, ka cilvēks, dzīvei ritot, jūtas arvien tuvāks dzīvnieku pasaulei. Reizēm man pat liekas, ka dzīvnieki šajos laikos ir labāki nekā cilvēki. Tagad man pret dzīvniekiem ir ļoti emocionāla attieksme. Turklāt cilvēks vienmēr pats par sevi parūpēsies, bet dzīvnieks to nevar."

Vasarā dabā zem katra koka, pie katras puķu dobes var ērti un omulīgi iekārtoties. Saulīte silda, putniņi čivina, kaut vai dziedi pilnā balsī. Taču, kad atnāk  ziema, siltumā gribas būt visiem. Garupē dzīvojot, Vītoliem nācās aci pret aci saskarties ar klaiņojošiem kaķiem. Re, kā – mājdzīvnieks visu vasaru priecējis saimnieka ģimeni, bet rudenī ar savu unikālo dzīvi pārņemtie cilvēki, uz pilsētu aizdodoties, mīļo minci nereti "aizmirst" līdzi paņemt. Savā vaļā dzīvojošie kaķi kļūst bailīgi, faktiski nav pieradināmi, bet viņus māc bads un jumts virs galvas arī vajadzīgs. Andris stingri saka: «Klaiņojošie kaķi dārziņu kooperatīvos ir simtprocentīga cilvēku vaina. Mēs abi nevarējām skatīties uz aukstumā jelkādu pažobeli meklējošajiem, slimajiem un kārnajiem kaķiem. Bija jārīkojas."