Kurlums var būt iedzimts – to var novērot jau maziem kucēniem. Ir vairāk nekā trīsdesmit šķirņu, kurām ir tieksme uz iedzimtu kurlumu, – Austrālijas aitu suns, Bostonas terjers, kokerspaniels, dalmācietis, vācu aitu suns, Džeka Rasela terjers, Maltas suns, pundurpūdelis, Vesthailendas baltais terjers. Parasti aizdomas par suņa dzirdes problēmām rodas, ja suns nereaģē uz pēkšņu skaņu, neatsaucas uz savu vārdu, nepamostas, atskanot troksnim.
Iespējamie kurluma cēloņi: vadīšanas traucējumi (skaņa nenonāk līdz smadzenēm), ārējās auss iekaisums, auss kanāla sašaurinājums (audzējs), bungādiņas plīsums, deģeneratīvas nervu izmaiņas, anatomiski defekti (parasti iedzimti), sistēmiskas slimības (piemēram, suņu mēris var radīt dzirdes pasliktināšanos), traumas, toksīni, zāles.
Par riska faktoriem tiek uzskatītas noteiktas gēnu kombinācijas, piemēram, dzīvniekiem ar baltu apmatojumu ir lielāks iedzimta kurluma risks. Nav patiess izplatītais mīts, ka baltie dzīvnieki visi ir kurli.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 11. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!