"Pastaigā gribot suņus pasaukt: "Ori! Gabi!", fonētiski vieglāk bija izrunāt: "Origami!" Tobrīd vēl domas par audzēšanu un ciltsdarbu nebija, bet nospriedu – ja kādreiz to darīšu, šis būs nosaukums. Lai mani pirmie suņi paliek un dzīvo caur to," saka Aiga Leimonte, kura šobrīd jau ir ceļā uz to, lai viņas Origami Way nākotnē varētu saukties par pilnvērtīgu audzētavu.
Kad ciemojamies Aigas ģimenes vasarnīcā Baldonē, iepazīstamies ar viņas četrkājaino saimi – trim melnbaltiem basendži. Gabija (5,5 gadi) ir Aigas pirmais suns pēc bērnības pieredzes, suņu bariņā visatturīgākā, viņa arī ir sterilizēta un nekad nav bijusi paredzēta ciltsdarbam. Orī jeb Orijai ir 4,5 gadi, viņa ir mājas mazais Napoleons un divu kucēnu metienu mamma – viņas atvases nu jau atradušas jaunus saimniekus dažādās Eiropas valstīs. Viena no meitiņām Gemma aizvien skaitās Aigas suns, lai gan ikdienā dzīvo pie Aigas māsas. Savukārt puikam Do ir 2,5 gadi, viņš ir Gabijas pusbrālis. "Do nebija ne plānots, ne paredzēts, viņš te vienkārši uzradās," smejas Aiga. Viņa piepalīdzējusi ar kucēnu pārdošanu Gabijas un Do audzētājai, un bijis iecerēts, ka Do dosies uz Somiju. Kad gaidāmais darījums sāka šķist šaubīgs, tas tika atcelts, bet suņu puika līdz jaunu māju atrašanai pagaidām tika izmitināts pie Aigas. "Taču viņš iedzīvojās, paaugās, mēs arī pieradām, un pienāca brīdis, kad sapratu: visiem saku, ka tas nav mans suns, taču sirdī viņš jau tāds ir! Nolēmām – izbeigsim to māžošanos! Do palika pie mums."
Sarežģīts suns?
Lēmumam, ka ģimenē vajag suni, turklāt basendži, ir garāka priekšvēsture. Aiga stāsta: "Kad man bija apmēram 10 gadu, izlasīju avīzē sludinājumu, ka tiek dāvināti kucēni. Nedēļu vecākiem čīkstēju, un izdevās sunīti uz savu dzimšanas dienu izlūgties. Tas bija takša tipa jauktenītis Džims. Atvedām mājās un jau nākamajā dienā pamanījām, ka kucēns ir pilns ar parazītiem. Ilgstoši viņu ārstējām, izārstējām, viņš nodzīvoja kādus desmit gadus." Tiesa, šīs pieredzes un atmiņu dēļ Aiga pieaugušā vecumā pēc suņa nerāvās. "Bērnībā suni sev izlūdzos, bet kā bērns nespēju par viņu uzņemties atbildību. Arī tagad, ja kāds saka, ka kucēnu vajag bērnam, man ir pretestība. Ja suni vajag, tad ģimenei, un primāri atbildība par to jāuzņemas pieaugušajiem."
Kad par sunīti sāka čīkstēt arī Aigas pašas dēls, viņa "salūza", ciemojoties pie dēla hokeja komandas biedra, kur viņā norezonēja šo māju trīs takši – dzīvnieki bija tik forši integrējušies ģimenē! "Bet ar dēlu vienojāmies, ka es būšu tā, kas izvēlēsies šķirni," Aiga piebilst.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 5. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00