Šīs šķirnes pazinēji teic – ja kāds ir iemīļojis par vikingu suni dēvēto Norvēģijas pelēko aļņusuni, diez vai turpmāk pievērsīsies citai šķirnei. Tā noticis arī ar Inesi un Uldi Bondariem. Viņu mājās Ropēnos, pie pašas Rūjienas, sētā pirmie mūs sagaida divi šādi norvēģu mednieki (Norsk elghund) – Dakota un Inko. Tik maigi, draudzīgi, komunikabli, ka neienāktu prātā, cik gan patiesībā ir dūšas tādam kompaktam vidēja izmēra sunim mežā atrast un pilnu krūti ar riešanu noturēt uz vietas brangu alni, līdz ierodas mednieks.
Kā liecina arheologu pētījumi, aļņusuņiem līdzīgie cilvēkam kalpojuši jau kopš 4000. gada p. m. ē. Pirmoreiz kādā izstādē Norvēģijā izrādīti 1877. gadā, mūsdienu ziemeļos kā mednieki un kamanu suņi savu senču arodu tie turpina joprojām, turklāt prasmīgi tiekot galā arī ar ģimenes suņa un kompanjona lomu. Tikai nevajag no šiem cilvēka maz pārveidoto suņu grupas tipiskajiem špiciem prasīt absolūtu dresūras padevību, jo viņi ir gana gudri, neatkarīgi un ar daudziem talantiem.
Kad pēc darba iestājas miers
Ropēnu pagalma tālākajā galā voljērā vokāli plosās vēl kāds mednieks – astoņus gadus vecais vācu medību terjers jeb jagdterjers Džeks; Inko ar viņu sadzīvot neizdodas. Džeks kā vecākais četrkājaino pārstāvis šajās mājās ir gana nepiekāpīgs raksturā un jaunajam Inko vadības grožus uzticēt negrasās. Tik nepiekāpīgs, ka medībās savā darba dzīvē guvis neskaitāmas traumas, sākot no āpšiem un lapsām līdz alnim, ar kuru cīniņā zaudējis aci. Toties mājās ar ģimenes locekļiem un ciemiņiem – pats mīļuma kalngals, cienīts un mīlēts. Tomēr nu jau daudzus gadus Bondariem par ģimenes simbolu kļuvis tieši norvēģu aļņusuns.
"Džeks ir izcils medību suns, bet medībās vairs neiet. Kāpēc izvēlējāmies norvēģu aļņusuni – tie neiziet tiešā kontaktā ar meža zvēru, stāv no attāluma, aprej un ar savu "būdu" jeb ķermeņa priekšējo daļu iet alnim virsū, bet ieturot distanci. Jagdterjeriem šajā ziņā baiļu sajūtas vispār nav, bezbailīgs bezkompromisu suns. Lūk, te ir Džeka karaļvalsts, viņš dzīvo dēla istabā," māju izrāda Inese. "Abi – Džeks un Inko – par savu galveno saimnieku uzskata Uldi, arī tāpēc tie kašķi; savukārt Dakota vairāk respektē mani. Darbs mums tāds, kas nereti saistās ar bēdīgiem notikumiem. Lai kā gribētos, tās emocijas nekur jau neizzūd. Atbraucu mājās – Dakota tik labi mani jūt! Pienāk klāt, ieliek galvu klēpī, ieskatās acīs – paglaudu viņu, un mans ķermenis, šķiet, atbrīvojas, iestājas miers. Viņai ir tāds cilvēcīgs skatiens."
Inese un Uldis nodarbināti valsts dienestā: Uldis ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Rūjienas posteņa ugunsdzēsējs, glābējs un autovadītājs, Inese – VUGD Vidzemes reģiona Ugunsdrošības uzraudzības un civilās aizsardzības nodaļas priekšnieka pienākumu izpildītāja un vecākā inspektore. "Tā sanācis, ka visur ejam un strādājam kopā. Laulībā nodzīvoti 23 gadi. Esam militārpersonas; kad sāku dienēt Valsts robežsardzē, viņš jau bija robežsargs, tā iepazinos ar vīra kungu," smaida Inese. "Kad mūsu darbavietas likvidēja, mūs uzaicināja strādāt Valmieras cietumā. Kādu laiku kopā strādājām, bet sapratu – tas nav darbs sievietei. To pat izstāstīt nevar. Viss, man pietiek! Skatījos, kur varu turpināt militāro karjeru, biju gatava mācīties un nonācu VUGD, kur strādāju kopš 2016. gada. Uldis pēc pusotra gada man sekoja. Starp citu, mūsu vecākais dēls Edgars arī ir ugunsdzēsējs. Tā laikam ģimenes sirdslieta."
Ropēnu māju Inese un Uldis iegādājušies 2004. gadā un pēc sentēvu ticējuma no kaimiņu metiena paņēmuši kaķēnu, lai to pirmo ielaistu mājā. Bet pirmais suns bijis somu/karēļu laika. "Šāda tipa suņi ir mūsu mīluļi," apliecina Bondaru pāris.
Norvēģu valsts simbols
Pirmais suns – laika – bijis staigātājs un zaglis. "Mums vēl nebija žoga, un suns kā tāds kleptomāns no kaimiņiem visu nesa uz mājām. Atnes mums kefīra paku, bet vienā reizē skatāmies – nāk ar šašlika spainīti! Bet tas nebija aiz ļauna prāta. Mājai otrpus dzīvoja kolosāla tantīte un viņas vīra kungs, abi gados, viņiem bija kaukāzietis. Mūsu laika tajās mājās nočiepa suņu bļodiņu! Pa logu skatos – kaimiņš ar spieķīti pāri laukam nāk, tā pieklājīgi saka: "Vai, lūdzu, varētu saņemt atpakaļ mūsu suņa bļodiņu?"," piedzīvoto smejot atceras Inese. Viņiem joprojām esot jaukas attiecības ar visiem kaimiņiem.
Kad saimnieki atveduši mājās pirmo norvēģi, vecais suns jaunuli pieņēmis kā tēvs meitu, sadzīvojuši ļoti labi. "Viens otru teicami papildināja. Kaut arī laikai bija epilepsija, viņš nodzīvoja 12 gadu. Bet norvēģis ir mana dzīves mīlestība. Pašiem norvēģiem aļņusuņi ir viņu valsts simbols; audzētāji ļoti rūpīgi raugās, kas būs kucēnu nākamais saimnieks, un nelabprāt tos izdod aiz robežas. Mūs pārbaudīja, divus gadus audzētājam Norvēģijā sūtījām savas fotogrāfijas, rakstiski stāstījām par darbu un izglītību, dzīvesveidu. Domāju, mums uzticējās tāpēc, ka esam militārpersonas, jo Norvēģijā tas ir prestiži," stāsta Inese. Uldis turpina: "2008. gadā, kad aizlidojām uz Norvēģiju pakaļ kucēnam, Latvijā vēl nekas nebija zināms par šo šķirni. No lidostas vēl bija jāmēro ceļš līdz audzētavai, un vienīgais, ko nožēlojam, ka uznāca milzīgs putenis un netikām turp kalnos. Kucēnu mums noveda lejā. No visiem audzētājiem, kam rakstījām, viņi bija vienīgie, kuri piekrita dot kucēnu ārpus valsts."
Pirmā norvēģiete, vārdā Taiga, "izaudzinājusi" Bondaru vecākos dēlus. Kopumā ģimenei ir četru norvēģu aļņusuņu turēšanas pieredze, saimnieki gan nespēj plašāk runāt par otru, kurš gājis bojā negadījumā. Dakota ģimenē ienākusi kā trešā šķirnes pārstāve, patlaban ir piecus gadus veca. Inese atzīst: "Katrs ir bijis atšķirīgs raksturā, bet ļoti gudri suņi. Katrā ziņā sevi abižot neļaus. Inko kā puika ir salīdzinoši mierīgāks, nosvērtāks, izņēmums gan ir attiecības ar Džeku. Vadone te ir Dakota, viņa nosaka kārtību. Guļ mūsu guļamistabā un abus suņupuikas pie mums ar Uldi nelaiž; nekož, bet ar "būdu" parāda, ka citiem šeit nav vietas. Inko nakšņo viesistabā. Dakotai ir barvedes dotības, ļoti pašpietiekama." Uldis, kurš šajās mājās ir galvenais suņkopis, nosmej: "Ieskatoties ciltsrakstos, ne velti suņumeitenei pilnais vārds ir Dakota Koronidama, izstādēs viņa ir sabiedrības dāma, sevi parādīt prot, ir izstāžu čempione. Bet Džeks ir vienkārši Alsig Besbar."
Inko Kasler rakstura ziņā, salīdzinot ar nosvērto Dakotu, esot visai emocionāls suns, kurš emocijas izrāda uz āru, neko nepatur sevī, arī prieks viņam nākot pa visām porām ārā. Tiesa, pēc pasaulē laistajiem kucēniem Dakota esot krietni mainījusies. "Līdz tam viņa bija vairāk mežonīga brīvdomātāja. Tagad kļuvusi mierīgāka, mīlīgāka. Kucēni viņai nāca par labu. Taču tas pirms gada bija pirmais un droši vien vienīgais metiens, jo es nevaru, – pret suņabērniem izturos kā pret saviem bērniem, un man viņus atdot bija grūti," neslēpj Inese. Viņa arī ir no tiem audzētājiem, kas kucēnu jaunajiem saimniekiem strikti piekodinājusi – šos suņus nekādā gadījumā nedresēt!
Visa mūsu dzīve
Uldim medības ir dzīvesveids, Inese tam ir pielāgojusies, kā pati teic, dabiski pārņēmusi šo nodarbi un arī dodas medīt. "Var teikt – dzīvojot pa mežiem, uzauguši arī mūsu trīs bērni Edgars, Ralfs un Katrīna." Un šai ģimenei ir arī atbilstoši četrkājainie kompanjoni. Kā pārliecinājušies saimnieki – norvēģu aļņusuņiem medības esot dzīves jēga. Oktobrī atsāksies dzinēju sezona, suņi nevarot vien sagaidīt, kad atsāks pamatnodarbošanos.
Vai norvēģis bez tās var vispār mūžu nodzīvot? "Iespējams, pierod un var. Taču, ja nonāks mežā un palaidīsiet, domāju, instinkti noteikti pamodīsies. Kaut kad jau suns atpakaļ atnāks, tikai jautājums – kad? Tāpēc savējos ārpus darba uz mežu nevedam; ja arī aizvedam izskrieties, tad tikai ar navigāciju pie kaklasiksnas. Pērn Latvijā bija daudz nelaimes gadījumu ar medību suņiem. Arī medībās ejam tikai ar navigāciju, jo tie pārdzīvojumi – kur suns palicis, kad atgriezīsies..." Inese uzsver: "Jo suņi ir visa mūsu dzīve."
Uldis atzīst: "Tagad pat nevaru iedomāties, kā tas būtu – dzīvot bez suņiem. Domāju, tā vairs nebūs nekad, ka suņu mums nebūs." Pēdējos gadus arī nav bijis dzīves posma bez suņa. "Ģimenē tie ienes dzīvīgumu, ritmu, harmoniju. Kā smejamies, mums ģimenē viss ir pa trim – trīs bērni, trīs suņi un kaķis. Tas gan tāds, kuram nepatīk sveši cilvēki." Kā sauc? Inese un Uldis sāk skaļi smieties: "Peļš. Kādā no sociālajiem tīkliem ieraudzījām atrastus mazus kaķēnus, šausmīgi izskatījās. Tieši mūsu iepriekšējā kaķenīte aizgāja citos medību laukos. Lai vieta tukša nepaliek, paņēmām vienu no kaķēniem. Nekad mūžā nebiju ko tādu redzējusi – šķita, ka kažokā ir blaugznas, bet tās kustas! Steidzāmies pie vetārsta, lai dzīvnieku glābtu, dezinficējām māju, lai neinficētu suņus, tas bija briesmīgi. Bet ar visu veiksmīgi tikām galā. Kaķēns pelēks kā pelēns, sanāca Peļš. Tikai Peļš izrādījās kaķenīte, nosvērta, klusa un mīlīga. Kad ciemiņi, tad gan pazūd kā pele. Ārā neiet, jo tad Džekam ieslēgtos mednieka instinkts."
Potenciālajiem saimniekiem gan jāņem vērā kāda norvēģiem raksturīga iezīme – tiem nepatīk ūdens. Inese paskaidro: "Ja Džeks stundām var peldēt, aiz laimes riedams tā, ka visa apkārtne skan, šie suņi slapinās nelabprāt. Dakotas kucēnus pat speciāli mācījām, lai tie labprātīgi ietu ūdenī." Savukārt starp talantiem var minēt arī potenciālo cienastu hipnotizēšanu uz pusdienu galda, līdz sirds "salūst" pat visprincipiālākajam ciemiņam. Katrā ziņā šie četrkājainie lieliski jūt, kurš pie galda ir "vājākais posms", kam izteiksmīgāk spēlēt izsalkušā teātri. Un, jā, ar visnotaļ cilvēcīgu skatienu.