Vienā mirklī sagrūst mans priekšstats par itāļu korsosuņiem (Cane Corso – nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda cohors, kas nozīmē sargs, aizstāvis) kā par agresīviem un spēcīgiem dzīvniekiem. Sandijas suņi Demians un Balii izstaro spēku, veiklību un izturību, bet sirdī ir visu pasauli mīloši radījumi. Kad Balii man, svešiniecei, ieliek klēpī savu masīvo galvu un mīlīgi lūkojas acīs, es padodos. Tāda cilvēkmīlestība pēc visa šī suņa dzīvē pārciestā atbruņo. Es apskauju Balii un jūtu, ka viņš ir laimīgs.
Vienmēr un visur kopā Sandija atceras laiku pirms vienpadsmit gadiem: "Mācījos divpadsmitajā klasē, kad Jaunmārupē, kur dzīvojam, ieraudzīju jaunu sievieti staigājam ar Cane Corso suni! No pirmā skata man iepatikās augumā nebūt ne mazais suns. Internetā izlasīju visu par šķirni, sakrāju naudu un, mammai nezinot, nopirku Demianu. Par laimi, manam draugam, tagad jau vīram Mikum tāpat kā man ļoti patīk dzīvnieki, šajā ziņā esam uz viena viļņa."
Sandijas draudzenes suņa vienīgajā metienā dzimušais kucēns Balii ir piecus gadus jaunāks par Demianu. Sandija raksturo abus mīluļus: "Balii ar ikkatru dalās sirds siltumā. Viņam visu laiku vajag tusiņus un mīlestību. Savukārt, ja suņu seniors Demians būtu cilvēks, tad iedomājos viņu ar vīna glāzi rokās lasām dzeju. Demians un Balii piedalījās mūsu kāzās, kopā ar viņiem bijām mūsu medusmēneša ceļojumā."
Kaut sākumā Demians bija greizsirdīgs uz Balii, tagad ģimenē abus suņus uzskata par brāļiem, viņi vienmēr un visur ir kopā. Arī Balii ciešanu pilnajā slimības ceļā suņi bija nešķirami.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 25. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!