Nekad nav bijis viegli
Vugaru mamma uz Latviju atveda deviņu mēnešu vecumā. Puika mācījās krievu skolā, pagalmā perfekti apguva latviešu valodu, juristos diplomdarbu aizstāvēja latviešu valodā. Vugars Ecmanis ir Valmieras domes deputāts, politiķis un nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Santai ir lielas skaistas acis. Saprotams, ka pirms divdesmit pieciem gadiem Vugars, kurā rit gan grieķu un azerbaidžāņu, gan gruzīnu asinis, tajās nogrima.
Santas dzīve bērnībā un jaunībā nebija no vieglajām: "No sešpadsmit gadiem sāku strādāt par auklīti pirmsskolā bērniņiem ar speciālām vajadzībām, tad turpat par skolotāju, vienlaikus studēju, ieguvu pedagoga izglītību un tagad esmu pirmsskolas skolotāja. Jau trīsdesmit trīs gadus strādāju vienā iestādē. Tagad tā ir Valmieras Gaujas krasta vidusskola – attīstības centrs."
Lai vai kā, abiem bija lemts satikties uz mūžu. 1998. gadā viņi apstiprināja ģimenes saites Dzimtsarakstu nodaļā, bet 2008. gadā Santa ar Vugaru salaulājās Valmieras Sv. Radoņežas Sergija Pareizticīgo baznīcā.
Viņiem ir ļoti skaistas meitas – Elīza (20) šogad mācīsies Latvijas Sporta akadēmijas 2. kursā – būs sporta pedagoģe, Sofija (14) šogad mācās jau 8. klasē. Viņa ļoti cer, ka dienās studēs par neiroķirurģi. Sofija pavisam noteikti lepojas: "Mammai ir grūts, emocionāli smags un atbildīgs darbs, ko viņa ļoti mīl. Mēs visi palīdzam viņai, cik varam."
Vēl ģimenē ir Mikus (11), kurš kopš astoņu gadu vecuma paņemts aizbildnībā. Šoruden zēns ies 5. klasē, bet viņa intereses pagaidām grūti noteikt, kaut vests uz nodarbībām futbolā, mākslas skolā, automodelismā: "Mikum grūti piemeklēt sirds atslēdziņu, bet viņš visiem ir ļoti mīļš."
Blakus mājā dzīvo Vugara sirmā māte un tēvs, palīgi un atspaids ģimenei visās gaitās.
Mīlestība izceļ bezcerīgos
Suņi un kaķi Vugaram tuvi no bērnības, bet, "kad iepazinos ar Santu, dzīvnieku pasaule kļuva izjustāka, saprotamāka".
Vugars, turp un šurp uz virtuvi skraidīdams, ciemiņiem siltas pusdienas gatavodams, stāsta: "Tagad es varu strādāt par veterinārārsta palīgu, jo gan sistēmas mūsu slimajiem dzīvniekiem lieku, gan zāles dodu. Kad mūsmājās atkal uzrodas kāds slimnieciņš, te visapkārt dažādas zāles un bunduļi un sajūtas kā īstā slimnīcā." Sofija mīļi saka: "Tētis mums ir zelts. Kad mamma nāk no darba, tētis vienmēr sagatavojis vakariņas, viņš par visiem rūpējas. Tētim pat naktī zvana izmisuši cilvēki, un viņš skrien palīgā."
Par dzīvniekiem rūpējas arī abas meitas. Elīza smaida: "Kopš sevi atceros, mūsu mājās vienmēr bijuši dzīvnieki, un visi tādi, kuriem cilvēki iet garām– slimi un kopjami. Uz ielas viņiem nebūtu iespējas izdzīvot, bet šeit viņi kļūst par mūsu ģimenes daļu. Zinām, ka mammai dzimšanas dienā jādāvina lielā dzīvnieku barības paka."
Sofija runā vairs ne kā pusaudze: "Mamma mūs visus saindēja. Ome arī apaugusi, viņa tāpat žēlo un patur no ielas paņemtos. Kad kāds dzīvnieciņš nomirst, sērojam visa ģimene. Man mīļākā ir kaķenīte Emma, neredzīga, bet, kad no rīta viņa mani samīļo, ar ūsiņām kutinot seju, esmu tik priecīga. Mēs esam atviegloti un laimīgi, kad bezcerīgais izveseļojas un pilntiesīgi iekļaujas mūsu saimē."
Todien dzirdēju daudzus stāstus par glābtajiem, izdzīvojušajiem, par pašreizējiem dzīvniekiem. Par pirms daudziem gadiem atrasto mazo pekinieti Džimiju ar izsistām actiņām, kurš, atplaucis Santas un Vugara mīlestībā, nodzīvoja astoņus gadus, par izbrāķēto mopsīti Samsonu, par veco un slimo mopsīti Ņušu no patversmes Dzīvnieku draugs. Sofijai toreiz bija tikai daži mēneši, kad no patversmes Dzīvnieku draugs viņiem zvanīja vadītāja Solvita Vība, un visa ģimene brauca uz Rīgu pēc Ņušas, taču sagadījās, ka paņēma arī Adu, kura saimniekiem vairs nebija vajadzīga, jo vaislas darbam mopsītes derīguma termiņš bija iztecējis. Tā gada beigās ģimenei no Dzīvnieku drauga pievienojās mopsītis Patriks, kuram pēc smagas galvas traumas no deguna straumēm lija puņķi, mēlīte karājās no mutes. Slimīgu viņu atveda, bet pēc pusotra mēneša suņuks jau dricelēja pa māju kopā ar pārējiem četrkājainajiem. Gardim un Nikai saimniece mira ar vēzi un nevarēja vairs par mīļuļiem parūpēties." Saimniece lūdza viņus nešķirt, un abi nonāca Ecmaņu ģimenē.
Māja atvērta mīlestībai
Sunim Saulītei, kas mūs mīļi sagaidīja pagalmā, veiksmīgi bija izdevies aizbēgt no mājām, kur viņa divus gadus tika badināta un turēta īsā metāliskā ķēdē, kas bija iegriezusies miesā, kur viņai nocirta asti, salauza kāju. Kādi cilvēki nogādāja Saulīti uz Tukuma patversmi pie vadītājas Simonas Grundules. Viņa pašaizliedzīgi cīnījās par Saulītes dzīvību. Cilvēki atsaucās aicinājumam atbalstīt Saulītes ārstēšanu, un daudzcietusī tika operēta Rīgā, kur sadragātajā kājā ielika metāla stienīti.
Pagāja pieci mēneši, un Santa portālā Facebook izlasīja, ka sunīti vēl neviens nav paņēmis. Santa atceras: "Kā cilvēks tā var sakropļot dzīvu radību? Cita ceļa nebija, es devos uz patversmi. Saulīte bērnībā bija tā badināta, ka joprojām par delikatesi uzskata kartupeļu mizas, kaut mūsu mājās viņa dzīvo jau sešus gadus. Smagā bērnība atsaucas Saulītes veselībā, aknās un nierēs viņai pilns ar akmeņiem. Vugars pērk mūsu mīlulei speciālo barību. Mēs sunīti mīļojam un apčubinām. Reiz skatījāmies TV Degpunktu, Saulīte kopā ar mums. Pēkšņi viņa pielec kājās – kāds vīrietis pārraidē lūdza palīdzību, jo viņam nodegusi visa iedzīve. Sunīte pēc balss pazina savu varmāku."
Ģimenes veterinārārste Anna Zālīte no Pārgaujas klīnikas, kas palīdz Ecmaņiem jebkurā diennakts laikā, reizēm pabrīnās – kur jūs viņus visus atrodat? Kā kur? Lūk, tagad ģimenē dzīvo Saulīte un trīs kaķi.
Reiz Vugars teica – es gribētu, lai man uzdāvina mazu un veselu dzīvnieku, lai es pats viņu varētu izaudzināt. Viendien viņš komandējumā, bet Santa uzzina, ka laukos pie kolēģes kādai pieklīdušai kaķenei piedzimuši kaķēni. Viens bērnelis bija bez acu āboliem! Nu, protams, tieši viņš nonāca pie Santas. Daktere teica – jums atkal dzīvnieks ar īpašām vajadzībām. Vugars atbrauc – ak, Dievs, kāds briesmonītis! –, bet nu jau četrus gadus Emma viņam vismīļākā.
Runcis Olivers pieklīda no meža, tāpēc saukts par meža kaķi, kas vienmēr atgriežas. Tīģerkrāsas Rūtiņa ir medniece, mājās atskrien, ar visiem samīļojas, paēd un atkal ir projām. "Mūsu dzīvnieki savā starpā nekad nav ķīvējušies."
Dzirdējām arī stāstu par atrasto vārnu bez kājas, par diviem papagailīšiem, kuri tagad dzīvo pie omas, jo kaķiem radīja lielu stresu.
Santa uzsver, ka viens neesi darītājs un ar žēlsirdību vien nepietiek. Ir vajadzīgi līdzekļi, lai dzīvniekus ārstētu, un visas ģimenes sapratne un atbalsts. Taču "es savu vienīgo dzīvi mainītu pret Augstākā apsolījumu, ka visiem Latvijas cietējiem klāsies labi".
Itamars Toledano
Julia Chemsi