"Ja kāds kultūraugs ir bijis kopā ar tavu ģimeni vismaz 30 gadu, tas varētu kļūt par nacionālo bagātību – mantoto kultūraugu, ko noteikti vajag saglabāt," uzsver Sandra Stabinge, mantoto kultūraugu zīmola radītāja un sēklu lolotāju kustības aizsācēja un vadītāja Latvijā. Viņa jau ilgus gadus nodarbojas ar bioloģiskajiem produktiem, savulaik izveidojusi uzņēmumu SIA Riekstotāji, joprojām kopj savu mazdārziņu Ikšķilē, ir reģistrējusies kā dārzeņu kolekcionāre un aicina ikvienu apzināt savā dzimtā no mazdārziņa izceltās relikvijas.
Sarežģīti vai vienkārši?
Sandra ir bioloģe, savulaik studējusi bioķīmiju, līdz sapratusi, ka nebūs gluži laboratorijas cilvēks. RTU papildus izstudējusi arī biznesa administrēšanu, vēlāk astoņus gadus nostrādājusi Sony pārstāvniecībā. "Tad man apnika – piesārņot Latviju ar atkritumiem, lai arī cik kvalitatīva būtu elektronika. Tas nebija man pie sirds. Un es aizgāju no ļoti labi apmaksāta darba ar komandējumiem un darba auto, lai nodibinātu Ekovirtuvi. Tas bija tāds desmit gadu "izklaides" projekts, jo to visu sākām pāragri, 2004. gadā. Biju samīlējusies bioproduktos, šķita, tiem vajag noieta tirgu, kaut kas jādara šajā jomā," tagad par laikiem, kad ar bioprodukciju eksperimentējusi, lai pierādītu atšķirības, pasmaida Sandra. Vienubrīd vadījusi pat trīs bio kafejnīcas. Ar to visu bijis grūti tikt galā, ģimenē auguši bērni, un tagad no tālaika darbošanās saglabājušies vien bioloģiski sertificēti rieksti, žāvētas ogas un augļi kā pašas iecienīti veselīgi našķi.
Sandra pacienā ar žāvētiem fizāļiem, franču plūmēm, zīdkoka ogām: "Ja ļaujas organismu sadzirdēt, tad jūt, ko tam vajag, ko nevajag." Bet enerģijas lādiņam viņa mums tasēs aplej kakao un Peru augošas saknes makas pulvera maisījumu. Vēl Ikšķiles Riekstotavā var izsmaržot Latvijā ražotas 100% ēteriskās eļļas un iepazīt sēklu lolotāju stāstus.
Februāris kultūraugu audzētājiem ir starta mēnesis, un arī pati Sandra mūsu tikšanās dienā jau kopš četriem rītā revidējusi savu iegūto sēklu saimniecību. "Sēklu lolotāju kustība ir mans otrs pilna laika darbs. Tagad Valsts augu aizsardzības dienestā pati esmu reģistrējusies kā dārzeņu kolekcionāre, arī lai pārbaudītu, vai tas ir tik briesmīgi sarežģīti vai tomēr vienkārši, un nu jau arī uzdrīkstos labākās izlases sēklas ielikt savā interneta veikalā pārdošanai. Tas ir liels darbs," atzīst Sandra un padalās ar gadu gaitā gūto atziņu: "Kādreiz sēklas dalījām par velti, bet tam nav svētības – ne ņēmējam, ne devējam. Tagad saku – jā, sēklas ir dārgas, bet samaksājis cilvēks tad vismaz no pašapputes augiem ievāks sēklas, citādi par velti ņemtās nomētā un bieži vien pat neiesēj."
Savu šīgada lielo darbu – sēklu lolotāju mācības platformā Zoom ar noslēguma sanākšanu, dzīrēm un lielo sēklu maiņu Latvijas Kultūraugu gēnu bankā – Sandra jau ir paveikusi. Priekšā – pavasara stādīšanas un dīgšanas sezona un tad jau, cerams, saulaina vasara ar kultūrvērtības ziņā ienesīgu ražu.
Vectēva kartupeļi
Iesaistīties seno kultūršķirņu saglabāšanā un savu sēklu audzēšanā Latvijas Permakultūras biedrība aicina jau kopš 2011. gada. Sandra ir šīs idejas ģeneratore, kā pati teic, viņa iedvesmo cilvēkus, mācībās organizē lektoru piesaisti, bet viena to nespētu – ir divas palīdzes biedrībā. "Tas ir triju cilvēku kopdarbs, kas pamazām attīstās. Pirmoreiz sēklu maiņu organizēju 2012. gadā. Patiesībā uz Latviju šo ideju atveda Guntra Aistara, kura Kostarikā gatavoja doktordarbu par mantotiem kultūraugiem. Tur zemnieks var apliecināt: lūk, šis augs ir no mana vectētiņa mantots, katram augam dārzā ir zināma izcelsme. Lekcijās bioloģiskajiem zemniekiem viņa par to stāstīja, bet viņi runāja tikai par metodēm, sēklu izcelsme nešķita svarīga. Un tad mēs, pieci cilvēki no Latvijas, aizbraucām uz Ungāriju, kur notika sēklu maiņas pasākums. Par to kultūraugu daudzveidību mums bija pilnīgs kultūršoks – kā var būt kartupelis, kas neizskatās pēc kartupeļa?!" iespaidus atceras Sandra. "Tas viss audzēts no saglabātām, iegūtām, ne komercveikalos pirktām sēklām. Kultūraugi gadu tūkstošu laikā ir radušies, audzētājam mijiedarbojoties ar augiem un atlasot pēc dažādām īpašībām. Piemēram, brokoļiem, ziedkāpostiem, kolrābjiem, rožkāpostiem, galviņkāpostiem, lapu kāpostiem ir viens pavisam necils sencis, no kura, atlasot resnākos kātus vai lielākos ziedus vai lapas, ir izveidojušies tie kāpostveidīgie, kurus šodien pazīstam. Tagad, kad globalizācijas procesā lielie pārpērk mazās sēklu kompānijas, Latvijā audzētas sēklas mazajiem audzētājiem ir grūti pieejamas. Tirgus ir pārsātināts ar sertificētām, citā klimatā audzētām sēklām, bet Latvijas šķirnes sertificētas salīdzinoši nedaudz, un to audzēšana ir ļoti ierobežota. Tas noved pie genotipu izzušanas, ko vairs nevar atjaunot."
Katrs sēklu lolotājs turpina šo evolūcijas procesu. "Parādīšu piemēru ar raibajām pupiņām," Sandra ieber plaukstā pērnā gada ražu: "Viens tās sauc par iņ jan pupiņām, cits par gotiņām, visvisādi. Viena dārzkope sēklai atstāj tikai tās pupiņas, kurām precīzi pamanāms iņ jan punktiņš, pārējās aiziet pusdiengaldam. Vēl kāds atlasa lielākās, cits – agrākās raibās pupiņas. Audzējot sviesta pupiņas, kādam svarīgs būs pēc iespējas ilgāks veģetācijas periods, katram audzētājam sava vajadzība vai interese. Tā ir tā sauktā tautas selekcija – tāpēc nepieciešama daudzu audzētāju iesaiste, kurā zinoši sēklu lolotāji saprot, ko dara. Šajā procesā ļoti svarīgi ir arī saprast pamata bioloģiju – atšķirt augu pašapputi no svešapputes, zināt, cik tālu drīkst atrasties citi augi, ar kuriem nevēlies, lai tavs augs sakrustotos, zināt, cik augu nepieciešams audzēt sēklai, lai iegūtu kvalitatīvus pēcnācējus. Tas ir kā zināt ābeci, jo bez tās nekā nebūs vai arī visu var padarīt tikai sliktāku."
Kāds varbūt ir gana drosmīgs, lai speciāli krustotu un radītu kaut ko pavisam jaunu, piemēram, ķirbjus! Vairāku gadu garumā atlasot tos, kuri labi izaug un garšo, var piemeklēt tādus ķirbjus, kas tieši konkrētajā augsnē tajos apstākļos un tās ģimenes ēdamgaldam ir vispiemērotākie. "Sēklu lološanas praktiskais ieguvums – augi labi izaug, labi garšo, ir pazīstami, un sēklas ir svaigas," norāda Sandra.
Sāciet ar radu dobēm!
Nereti ievestās šķirnes, kas selekcionētas svešos klimatiskajos apstākļos, augot Latvijā, ir klimatisko pārmaiņu apdraudētas. Pēdējā laikā par deficītu bija kļuvušas labas kāļu sēklas – cilvēki sūdzas, ka šis Latvijā senākais sakņaugs vairs neaug, savukārt kādreiz tautas selekcionētās šķirnes ‘Ābolu dzeltenais’ sēklas ar uguni jāmeklē. Entuziastiem no maza daudzumiņa vecu sēklu šo šķirni izdevies paglābt no izzušanas. "Kāli ir arī jāmāk izaudzēt, bioloģiskajā saimniecībā no kaitēkļiem nosargāt, jo tas garšo visiem. Man pašai nemaz nesanāk. Katram audzētājam ir savi kultūraugi, kas padodas vislabāk. Manējie ir zirņi," garo zirņu stāstu iesāk Sandra.
2016. gadā no kaimiņienes Regīnas pie viņas atceļojuši senie zirnīši ķerainīši, ko kundze mantojusi no saviem senčiem. "Sadraudzējāmies ar dāņiem, kuri iedeva no Ziemeļu gēnu bankas dabūtus garos kāršu zirņus, kas ir saldi. Tādu droši vien Latvijā nav. Sāku izziņot cilvēkiem, ka meklēju zirņus, vācu kolekciju, jo mūsu gēnu bankā to nebija un Priekuļos zinātnieki ar tiem nestrādāja. Iedomājos, ka man šī lieta ir jādara! Nu jau kolekcijā ir vairāk nekā 30 zirņu, no kuriem vairāk nekā desmit ir garie kāršu zirņi, ko esmu ekspedīcijās ieguvusi vai kas citādi pie manis ir atceļojuši. Domāju – visi būs vienādi, bet, nē, katrs ir citāds." Sandra vienmēr tos saukusi par cukurzirņiem, līdz tapis skaidrs, ka par cukurzirņiem dēvē tos, kuriem nav "pergamenta slāņa", tos var ēst ar visu pāksti. Tādi viņai ir viens veids.
Tomātu daudzveidība Latvijā gan esot liela – tas, pateicoties kolekcionāriem. Faktiski – pateicoties "tomātu dumpim": 2012. gadā plašu rezonansi izraisīja strīds starp Valsts augu aizsardzības dienestu un dārzniecību Neslinko, kad dienests konstatēja, ka dārzkopības entuziastu biedrības Tomāts organizētajos semināros tiek pārdotas nesertificētu šķirņu jeb pašu ievāktas sēklas. "Šķirnes reģistrēšana ir gara, dārga un sarežģīta procedūra. Cilvēki cēlās kājās un protestēja. Rezultātā pie mums, Latvijā, tika panākts viens no labākajiem dārzeņu sēklu likumiem Eiropā – ar atļauju reģistrēties kā kolekcionāram un iesniegt to savu augu sarakstu ar aprakstiem, kuru sēklas drīkst tirgot. Tā ir zaļā gaisma, pateicoties kurai saglabājies tik daudz dažādu Latvijas tomātu," paskaidro Sandra.
Bioloģe pauž gandarījumu par sēklu lolotāju vēstnešu darbību Latvijā, patlaban pie mums darbojas vismaz 30 sēklu maiņas punkti visos reģionos (Gemoss sēklu maiņas stendos, pilsētu bibliotēkās, pie kolekcionāriem). "Kad rodas vēlme iesaistīties sēklu lološanas kustībā, iesaku sākt ar savas dzimtas apzināšanu – noskaidrot, kas tuviniekiem atrodams mazdārziņā. Pirmais solis ir doties ekspedīcijā pie viņiem. Mājaslapā Mantots.permakultura. lv pieejama īsa pamācība, kā runāt un kā piefiksēt informāciju par kultūraugiem. Parasti gan izvaicātajiem pirmā reakcija ir: "Man nekā nav!" vai "Nekā īpaša nav…" Bieži izrādās, ka visvērtīgākais ir tieši tas, ko paši nenovērtējam,» atzīst Sandra un atklāj, ka vienā no ekspedīcijām sarunājusies ar kundzi, kura jau 30 gadu audzējusi reiz sakrustotus ‘Rodņičok’ un vēl kādas šķirnes gurķus: "Esot sausumizturīgi. Kundze stāsta: "Es gurķus nevaru apliet, zinu, ka sauss. Aizeju tikai pie tiem un nosaku, ka jāaug!" Citiem togad bija slikta gurķu raža, bet kundzei tik smuki!"
Loloti kultūraugi ir augi, kas tiek uzturēti brīvi, intuitīvi, bez striktu šķirņu uzturēšanas instrukciju ievērošanas. Tiem bieži vien nav pat šķirnes vārda, vien šaurā lokā lietots apzīmējums, piemēram, Iedzēnu Maijas zirņi, Skrīveru Olitas sviesta pupiņas vai Rāmavas dilles. Ja atrodat savu augu, varat veidot savu nosaukumu, kā no sirds šķiet piederīgi. Par kultūrvēsturiskām augļukoku šķirnēm uzskata tās, kuras introducētas pirms Otrā pasaules kara – audzētas vismaz 80–100 gadu. "Tie var būt dekoratīvie augi, dārzeņi, augļaugi, kartupeļi, graudaugi, zālaugi, ārstniecības augi un garšaugi. Viss, kas cilvēku baro gan miesiski, gan garīgi, gan emocionāli."