Ikdienā Mariku Marcinku var sastapt Tele2 klientu apkalpošanas centrā t/c Alfa. Viņa palīdz risināt uzņēmuma klientiem aktuālus jautājumus, darbs patīk un ir daudz ko devis pašai. Bet vakaros un brīvdienās Marika ienirst kreatīvā pašizpausmē – rakstniecībā un zīmēšanā. Līdzi uz interviju viņa ir paņēmusi palielu maisu ar jau izdotām grāmatām – te ir pašas rakstīta dzeja, autobiogrāfiska dienasgrāmata prozā, izdevumi bērniem, arī citu autoru grāmatas, ko Marika ilustrējusi. Viņa atzīst, ka radošie hobiji viņu ir disciplinējuši un iemācījuši parūpēties par savu mentālo labsajūtu. Emocionāla sabrukuma brīdī tie Marikai arī kļuva par efektīvu terapiju. Tagad šos savus vaļaspriekus viņa sapņo reiz pārvērst par pamata nodarbošanos.
Dzejoļi Facebook
Bērnībā Marika mēdza savējiem zīmēt apsveikuma kartītes, gāja bērnu mākslas skolā, arī vidusskolā Liepājā mācījās mākslas novirziena klasē. Taču studijām galvaspilsētā viņa tomēr izvēlējās eksakto jomu – pabeidza RTU kā IT speciāliste. «Nezinu, kas uznāca, gribējās visu pamainīt. Bija arī 90. gadi, vecākiem bija mazāk naudas, un bija jāpielāgojas – jāmācās tur, kur ir budžeta vietas. Daudzi aspekti salikās kopā. Man patika šūt, bet atmetu, jo man tam nebija līdzekļu. Tāpat noliku malā arī zīmēšanu, likās, ka neko lāgā nemāku. Kad piedzima bērni, kaut ko viņiem skolai palīdzēju, bet neuztvēru to nopietni,» stāsta Marika. Tikai vēlāk viņa atklāja, ka zīmēt gan patīk, gan prasās.
Savukārt rakstīt dzeju Marika sāka pirms gadiem trim četriem. «Esmu ļoti introverts cilvēks un daudzus pārdzīvojumus nevienam vispār nestāstu. Bet vienā brīdī man sāka nākt ārā emocijas, pilnīgi rindiņām. Dzejoļus sākumā turēju tikai savā telefonā. Tad, lai gan bija šausmīgas bailes no izsmiešanas, gribējās tos nopublicēt Facebook – lai kāds pasaka, vai tā vispār ir dzeja. Man arī dažkārt patīk provocēt un paskatīties, kāda būs reakcija. Nolēmu – riskēšu! Nopublicēju. Jau biju sagatavojusies negācijām un izdomājusi, kā tās atvairīšu. Bet nekādu negāciju nebija, bija cilvēki, kam patika. Sāku to darīt regulāri.»
Pēc laika draugi un paziņas sāka interesēties – kad būs grāmata? «Iekšējais skeptiķis teica – kas to pirks un kas lasīs? Bet spēcīgāk nostrādāja ambīcijas, lai pēc manis paliek kaut kas taustāms. Varbūt mazbērni paņems rokās manu grāmatu un atcerēsies par mani.»
Savulaik Marika 14 gadu nostrādāja tipogrāfijā par maketētāju dizaineri, tāpēc viņa zināja, ka viena pati var paveikt visu grāmatas sagatavošanas tehnisko procesu. Par tikšanu no manuskripta līdz drukai Marikai šaubu nebija, tomēr savas pirmās grāmatas ieceri viņa loloja pāris gadu – grāmatnīcās pētīja dzejas sējumus, domāja, ar ko viņas grāmata varētu atšķirties, lai lasītāji to pamanītu. Sarunās ar draugiem dzima ideja par interaktīvu izdevumu – ar QR kodiem, kas aizved uz pašas Marikas ierunātiem dzejoļiem un muzikālu pavadījumu… Šis plāns gan pajuka, grāmatas tapšana palika gaisā karājamies.
Tikmēr tuvojās Ziemassvētki, un Marika kopā ar māsu uztaisīja salokāmu «špikerīti» ar svētku pantiņiem, ko skaitīt pie eglītes. Marika pati mazo grāmatiņu ilustrēja, pati samaketēja, bijusī darbavieta nodrukāja.
Tas kļuva par sava veida iesildīšanos. Drīz pēc tam Marika pieķērās savas pirmās dzejoļu grāmatas Kā galdauts krāsaina ir dzīve sakārtošanai un saņēmās pati darināt arī stilizētas ilustrācijas, jo naudas mākslinieka piesaistei nebija. «Un, kamēr es ar šo nodarbojos, man kā zibens no skaidrām debesīm ienāca prātā doma par manu pirmo bērnu grāmatu – jau nākamais projekts! Darbs dara darītāju. Sāc, un tev radīsies nākamās ieceres. Biju ievērojusi, ka daudzi bērni ar vecākiem, omēm, opjiem runā tādā pavēles tonī, kaut ko pieprasot, un tādus vārdiņus kā «lūdzu» un «paldies» lieto reti. Uzrakstīju un ilustrēju bērnu grāmatu Ullas uzvedības stunda ar nelielu pieklājības pamācību,» stāsta Marika.
Nevis strādāju, bet zīmēju!
Tagad, salīdzinot savu pirmo grāmatu zīmējumus ar tagadējām prasmēm, Marika saka – kā nakts pret dienu. «Bet es par to nekaunos. Priecājos, kā esmu augusi. Ar katru grāmatu iemācos kaut ko jaunu. Pirmās grāmatas zīmēju uz papīra, tagad to daru planšetē – joprojām ar roku, bet digitāli. Man planšete dod lielāku brīvību.»
Pirmās grāmatas Marika izdeva saviem spēkiem, bet līdz ar Ullas uzvedības stundu aizsākās stabila sadarbība ar izdevniecību Ezerrozes grāmatas un tās saimnieci Agnesi Piļāni, kam iepatikās atsūtītais grāmatiņas makets un saturs. Vārds pa vārdam, un, nu jau zinot Marikas iepriekšējo profesionālo pieredzi, Agnese sāka viņai palaikam uzticēt citu bērnu grāmatu maketēšanu. Iepazīstināja arī ar autori Henitu Kupjansku, un Marika uzzīmēja ilustrācijas viņas grāmatai Pa pēdām Apriķu rūķiem. Abas lieliski sapratās. «Joprojām saku lielu paldies gan Agnesei, gan Henitai. Šī grāmata manā sirdī vienmēr būs īpaša, jo tas man bija pirmais pasūtījums no cita autora. Tā mani iedrošināja, iedvesmoja, lika noticēt, ka es to varu,» saka Marika, kura nu jau ilustrējusi dažādu autoru darbus.
Viņai pašai ļoti patīk ilustratores Gundegas Muzikantes darbi. Ja rocība atļautu māksliniekiem par viņu darbu adekvāti samaksāt, Marika labprāt ļautu, lai arī viņas grāmatas ilustrē citi. Gaume attiecībā uz ilustrācijām ir dažāda, atšķiras stili un redzējums, un katram jāatrod savs meistars, ar ko saskan, Marika uzskata. Uzdevums jau nav patikt visiem. «Viens draugs man uzrīkoja trīs dzejas vakarus – es lasīju savus dzejoļus, pieaicināts mūziķis muzicēja. Pirms tam ļoti baidījos, vai kāds ieradīsies. Bet draugs teica – Marika, pat ja atnāks tikai viens cilvēks, tas jau ir kaut kas! Un es vienmēr pie šīs domas pieturos – pat ja tas patīk un ir vajadzīgs tikai dažiem cilvēkiem, ir vērts!» Marika smaida.
Gads, kad aizsākās ražīgā sadarbība ar izdevniecību, Marikai dzīvē bija lielu un smagu pārmaiņu gads. Ļoti gribējās nedomāt par to, ko nevar iespaidot, un ļoti gribējās strādāt. «Sapratu, ka mani glābs tikai tas, ja es aizraušos ar kādu radošu nodarbi, tā izliekot emocijas uz āru. Ja par kaut ko iedegos, tad tajā dzīvoju, man nekas cits apkārt neeksistē. Ilustrējot grāmatas, man patīk, ka ik pēc mēneša vai diviem atkal nāk kaut kas jauns, un es atkal tajā uz galvas ienirstu, tāpēc pasūtījumus garumā nevelku. Dažreiz jau man saka, ka par traku pazūdu ilustrēšanā un brīvdienās nelienu no mājas ārā, bet man tas patīk! Tas ir kā teicienā – dari to, ko mīli, un tev nekad nebūs jāstrādā. Es par ilustrēšanu nekad nesaku, ka strādāju, saku – es zīmēju.»
Psihologa vietā
Tiesa, viena no Marikas pašas grāmatām ir pilnīgi bez ilustrācijām. Autobiogrāfiskā dienasgrāmata prozā Zem 4 acīm izrādījās ar terapeitisku efektu pašai autorei. Tolaik Marika jutās apjukusi. Pamatdarbā Tele2 viņa jutās komfortabli, taču ar to nepietika. «Nomāca tas, ka neko neradu. Ļoti traucēja trauksme, sākās veģetatīvās distonijas pazīmes, ļoti slikti jutos, biju depresīva. Bet kādudien ieraudzīju blogeres Sandas Krastas aicinājumu – projekta veidā rakstīt grāmatu par sevi. 52 nedēļas, veselu gadu, katru nedēļu viņa sūtītu tēmu, par ko rakstīt, un šis izaicinājums maksātu 52 eiro. Man likās – nabagāka no tā es nepalikšu, mēģināšu!» Pēc pieteikšanās gan uzmākušās šaubas, jo Marikai nekad nav bijis tieksmes rakstīt dienasgrāmatu, tomēr pamazām, tēmu pa tēmai process ierāva īstā virpulī. «Rakstot man sāka nākt ārā tas, ko esmu turējusi sevī un nevienam nekad neesmu teikusi. Uzzināju arī, ka viena no psiholoģijas tehnikām ir emocijas no sevis norakstīt. Tagad to tiešām praktizēju,» Marika stāsta. Grāmatā viņa vēlreiz izgāja cauri dzīvē piedzīvotajam, izjustajam, pieredzei un kļūdām, «pārstrādāja» bērnības atmiņas un psiholoģiskās traumas, piedeva pāridarītājiem. Lai gan grāmata nav publiskā pārdošanā, vai nebija bail tik ļoti atklāties? «Nospriedu – lai jau! Savā vecumā vairs nebaidos, ka kāds pasmiesies vai teiks – tu tiešām tāda muļķe biji? Jā, es tāda muļķe biju. Tā bija,» saka Marika.
Viņa atzīst, ka šīs grāmatas rakstīšana viņu izcēlusi no depresīvā stāvokļa. Rakstīšana un zīmēšana Marikai aizvien ir meditatīvs process, kas ļauj ieklausīties sevī un aizvieto psihologu. «Papīram uzticēties ir vieglāk.» Rakstot Zem 4 acīm, mainījies arī Marikas skatījums uz daudzām lietām. «Man patīk sevī rakāties, analizēt, man vajag atbildes, iemeslus un pamatojumu kaut kādiem dzīves notikumiem. Rakstīšana ir palīdzējusi šajā atbilžu meklēšanā.»
Ceļš svarīgāks par ātrumu
Šobrīd Marika lēnā garā tapina grāmatu bērniem par futbolistu, jo arī viņas dēls savulaik trenējās futbolā. Vēl Marikai kādreiz gribētos uzrakstīt īstu, atvaļinājumā līdzi ņemamu romānu. Līdztekus viņa ilustrē un maketē citu autoru grāmatas un, kā pati spriež, atgūst patiku pret šāda veida darbiem, jo savulaik, pēc tam, kad piedzīvoja kārtīgu izdegšanu un pašvērtējuma kritumu, datoram vairākus gadus vispār netuvojās. Tagad Marikai ir skaidrs – gribētos, lai rakstīšana, zīmēšana un grāmatu sagatavošana izdošanai būtu viņas vienīgā nodarbošanās. Viņa gan arī labi apzinās, ka līdz tam ir lēnā garā jāaiziet – jāuzaudzē pieredze, klientūra, atpazīstamība utt. Lai par to varētu saņemt pietiekamu atalgojumu, jāskatās arī ārpus Latvijas. Marika stāsta, ka šī mērķa labad meklē papildu darbības virzienus, piemēram, zīmē šaržus. Pie tādiem jau tikuši kolēģi, arī paziņas mēdz pasūtīt dāvanām.
Interesantu pieredzi piespēlējusi Marikas darbavieta Tele2, aicinot viņu radīt dizainu Ziemassvētku galda spēlei Brīnumzemes Bingo, kas aizpērn tika dāvināta uzņēmuma sadarbības partneriem, klientiem un darbiniekiem. «Jutos ļoti pagodināta un priecīga,» Marika teic. Viņa ļoti novērtē Tele2 pavadītos deviņus gadus. Savulaik, lai pēc šķiršanās varētu nodrošināt sevi un savus dvīņus, Marikai bija svarīgi nokļūt lielā, stabilā uzņēmumā. Te strādājot, iepazīti daudzi forši cilvēki, komandā ir lieliski kolēģi, un darbs ir daudz ko iemācījis, pat pamainījis raksturā, piemēram, vairs neesot bail iziet auditorijas priekšā un pateikt savas domas.
Un ko ir iemācījusi rakstīšana un zīmēšana? «Ilgi muļļājos, līdz uztaustīju, kā darboties ar zīmēšanas programmām planšetē. Tagad ar katru grāmatu apgūstu kaut ko jaunu. Visu laiku mācos. Līdz ar to, ja prasa, kura no grāmatām man pašai patīk vislabāk, vienmēr saku – beidzamā. Man nepatīk, ka mani izaicina citi, bet sacensties pašai ar sevi gan patīk,» Marika saka un piebilst – apgūstot planšetes iespējas, viņa veselu gadu ik dienu terapeitiski zīmējusi pa zīmējumam, un tas palīdzējis pārvarēt mokošo trauksmes sajūtu.
Tikmēr rakstīšana ļāvusi iedziļināties sevī, saprast, «priekš kam man konkrētie dzīves notikumi, nevis par ko». Marika teic, ka jūt sevī mostamies intuīciju, ir sākusi vairāk sevi mīlēt un aizsargāt, vairs neļauj svešiem sev uzkliegt, kā gadījies agrāk. Parādās arī arvien lielāka ticība sev un pārliecība. «Agrāk es būtu raudājusi spilvenā, ja man kāds pateiktu: man nepatīk, kā tu zīmē. Tagad – nu, ja nepatīk tev, zīmēšu tiem, kam patīk.»
Zinot, kas ir izdegšana, vēl Marika ir iemācījusies kontrolēt pašas aizrautīgumu un pārslodzes robežu nepārkāpt. «Kad jūtu, ka jau iet par traku, ka atkal kļūšu trauksmaina, taisu sev pidžamdienas – nekur neeju, telefonu neceļu, «čiloju» pa māju ar filmām un mūziku, planšeti rokās neņemu. Lieku sevi rāmjos.»
Tāpat Marika priecājas, ka dēls un meita, pat ja pusaudžu vecumā brīžam licies, ka kopīgu valodu neatrast, tagad saka – mammu, mēs ar tevi lepojamies! «Visvairāk man sirdi silda tas, ka esmu atradusi savu virzienu, pa kuru iešu, neskatoties ne uz ko, ar vai bez līdzgaitniekiem. Ātrums nav svarīgs. Es redzu, ko tas man dod,» Marika rezumē.