Iespējams, kādam tas būs pārsteigums, ka no latviskajām kotletēm un frikadelēm līdz Tuvo Austrumu keftām nemaz nav jāsper pārāk plats solis. Tiesa, vairumā valstu cūkgaļas vietā tiek izmantota citu dzīvnieku gaļa. Pievienojot daudz garšvielu, gaļu smalki samaļot un kārtīgi izmīcot, bet neliekot klāt ne krējumu, ne olu, ne maizi un pannas vietā izmantojot grilu, kotletes pārvēršas par Tuvo Austrumu stila ēdienu keftu.
Gaļas bumbiņas dažādās variācijās ir neatņemama vietējās kulinārijas sastāvdaļa Tuvajos un Vidējos Austrumos, Ziemeļāfrikā, Irānā, Afganistānā, Kaukāzā, Balkānos, sasniedzot pat Indiju un Pakistānu. Lielā pasaules daļā gaļas bumbiņas ir pazīstamas ar virkni līdzīgu nosaukumu: kefta, kofta, kufta, keftedes, čefta, čofta utt., kas cēlušies no persiešu vārda ar nozīmi ‘smalcināt gaļu’. Tās gatavo no maltas vai smalki sakapātas gaļas, visbiežāk grilējot uz oglēm, bet var būt arī ceptas, fritētas vai gatavotas tadžinā. Pēc formas tās ir apaļas, iegarenas vai nedaudz saplacinātas.
Reizumis atkarībā no reģiona maltajai gaļai mēdz pievienot bulguru, rīsus vai sasmalcinātus dārzeņus, bet tradicionāli tā ir tikai maltā gaļa ar garšaugiem un garšvielām. Ir valstis, kur pieņemts gaļas bumbiņas pasniegt ar silto vai auksto mērci, un ir arī tādas, kur tās bauda vienas pašas, pārkaisītas ar garšvielām, vai kopā ar citrona daiviņu.
Dažviet maltās gaļas bumbiņas mēdz cept uz iesma, nevis restītēm. Tad šis ēdiens sevī apvieno keftas (gatavota no maltās gaļas) un kebaba (uzdurts uz iesma un cepts uz oglēm) tradīcijas. Tas būtu nosaucams par keftas kebabu. Piemēram, Marokā tādas bumbiņas dēvē par keftām uz iesma jeb kefta brochettes, Kaukāzā – par ļuļa kebabiem.
Lai pagatavotu pēc iespējas autentiskākus ēdienus, jāievēro virkne tradīciju, piemēram, reliģiskā prakse un tradicionālās garšvielas. Tikai nelielā daļā pieminēto valstu uzturā lieto cūkgaļu (Grieķija, Albānija, Kipra), tāpēc tradicionāli gan kebabus, gan keftas gatavo no jēra, aitas, teļa, liellopa, kā arī vistas gaļas vai to sajaukuma. Turklāt tiek ievērota dzīvnieku kaušanas metode – halal, kas praktiski nozīmē, ka maltā gaļa ir sausāka (mazāk asiņaina). Taču šajos reģionos tiek audzētas aitu šķirnes, kurām raksturīgs astesgalā uzaudzis un kulinārijā noderīgs tauku slānis.
Maltās gaļas masai pievieno reģionam raksturīgos garšaugus un garšvielas: svaigu pētersīli, koriandru – gan svaigu, gan smalcinātas sēklas, kumīnu (romiešu ķimenes), virces, paprikas pulveri un čili. Jēra un arī liellopa gaļa tiek bagātināta ar šķipsnu kanēļa, kā arī krustnagliņām. Tāpat mēdz piebērt grauzdētus ciedru riekstus, kaltētas bārbeļogas vai skābos ķiršus.