Pirmais rakstiskais avots, kas nepārprotami liecina par grapas pastāvēšanu, nāk no 1451. gada – viens no Friuli notāriem kāda mantojuma sarakstā minējis acqua-vitem (dzīvības ūdeni), kas citviet šajā pašā tekstā tiek sauks par grape – destilēšanas katlu. Šajā reģionā populārs ir uzskats, ka runa bijusi par drabiņu brendiju, nevis vīna destilātu.
Nosaukums "grapa", kas atvasināts no itāļu vārda grappolo (vīnoga), valodā ieviesās tikai vēlāk.
Radusies Ziemeļitālijā
Ilgu laiku vārdu "grapa" attiecināja tikai uz Ziemeļitālijā ražoto spiedpalieku brendiju. Galvenokārt nomaļajās Friuli, Trentīno, Pjemontas, Lombardijas un Venēcijas ielejās zemnieki gatavoja stipro alkoholu no vīnogu miziņām, sēkliņām, kātiņiem. Dzērienu izmantoja maiņas darījumiem, izveda kontrabandas ceļā un, protams, dzēra arī paši.
Tā kā gandrīz nevienam zemniekam pašam nebija destilēšanas iekārtu, no septembra līdz decembrim ceļojošie destilētāji zirgu pajūgos vadāja vienkāršus destilēšanas katlus.
Primitīvajos aparātos, kurus novietoja uz atklātas uguns, šķiedrvielas mēdza piedegt. Līdz ar to nevēlama piegarša gatavajā destilātā bija pierasta lieta.
Drabiņu brendija attīstība no nebaudāma, stipra destilāta līdz izsmalcinātam, modernam dzērienam ilga vairākus gadsimtus. 1973. gads uzskatāms par pagrieziena punktu grapas attīstībā – togad Nonīno ģimene Friuli reģionā laida apgrozībā vēsturē pirmo tīršķirnes grapu.
Mūsdienās grapu ražo gan lielrūpnieki, gan mazas amatnieku destilētavas. Daži vīnkopji to destilē pašu spēkiem, citi destilāciju uztic lielajiem uzņēmumiem. Mūsdienās vārds grappa ir aizsargāts arī oficiālā līmenī. To ražo visā Itālijā, bet ārpus tās – vēl tikai Tičīno kantonā Šveicē, Graubindenes itāļu reģionos un dažās aizokeāna zemēs, piemēram, Kalifornijā un Dienvidāfrikā.
Slavenākie Itālijas reģioni
Tradicionāli labākie grapas reģioni atradušies Ziemeļitālijā, taču mūsdienās lielisku grapu ražo arī centrālajā Itālijā un dienvidos.
Trentīno reģions (Dienvidtirole) tiek uzskatīts par vienu no tradicionālajiem grapas reģioniem. Grappa trentina ir viena no slavenākajām.
Taču grapa šodien būtu citāda, ja tās attīstībā nebūtu piedalījušies arī Friuli vīndari – atcerēsimies iepriekšminēto Nonīno destilētavu ar pirmo tīršķirnes grapu. Ārkārtīgi liels retums ir Grappa di Ribolla Gialla, kas tiek gatavota tieši Friuli.
Venēcijas reģions tiek uzskatīts par modernās grapas kultūras dzimšanas vietu. Mūsdienās ap Venēciju koncentrējušies gan lielie un slavenie, gan mazie, amatnieciskie grapas ražotāji.
Savukārt Pjemontas grapa, lai gan ir viena no senākajām, līdz par XX gadsimta nogalei tika ražota vienīgi lauksaimnieciskā līmenī. Mūsdienās muskatvīnogu drabiņas tiek apstrādātas gluži tāpat kā Nebbiolo un Barbera spiedpaliekas. Pjemonta ir labākais reģions, kur meklēt jaunatklājumus grapas pasaulē.
Par Toskānu runājot, jāsaka – tās sasniegumi grapas ražošanā nevar līdzināties kolēģu sasniegumiem Trentīno un Venēcijas reģionos, tomēr pēdējās desmitgadēs nozarē vērojams pastāvīgs kāpums.
Aromatizētās un saldinātās grapas
Lai gan mūsdienās grapa asociējas tikai ar dzidru vai, pateicoties izturēšanai mucās, zeltainu dzērienu, ir kāds tradicionāls grapas paveids, kas pieejams tikai pašas Itālijas tirgū – aromatizētā grapa. Senatnē ar zālītēm, kadiķogām, mētrām, kanēli papildināto grapu uzskatīja par ārstniecisku līdzekli. Pudele šādas grapas bijusi katrā itāļu mājā. Agrāk un arī tagad iecienīta ir Grappa alla Ruta, kas satur smaržīgās rūtas zariņu.
Vairāki ražotāji pēc destilēšanas arī parastajai grapai pievieno cukuru – to ir atļauts pievienot līdz pat 20 g uz vienu litru alkohola. Tomēr arvien vairāk patērētāju pieprasa tīru, "neuzlabotu" grapu.
Nākamajā reizē stāstīšu, tieši kā tiek ražota grapa.