Sēžu un baudu vārda brīvību. Gluži burtiskā nozīmē – es rakstu sleju Kultūras Dienai, kurā man ir brīvība izteikties, par ko vien vēlos. Es zem tās parakstīšos, nosūtīšu redaktoram, viņš savukārt – korektorei. Par to es vienmēr uztraucos, jo viņi būs mani pirmie lasītāji, bet reizē arī paļaujos – ja būšu izteicies neskaidri, pārprotami, redaktors man zvanīs un jautās, ko tieši esmu domājis. Korektore labos pareizrakstības kļūdas, lai es neizskatītos gluži pēc muļķa. Nekāda lielā bauda no šī procesa gan netiek – man jākoncentrējas, jātiek skaidrībā ar savām domām, jāatrod trāpīgi formulējumi. Ikreiz, sākot jaunu tekstu, pat visīsāko, es vēlos, kaut būtu to jau pabeidzis un varētu pievērsties patīkamākām lietām. Es par to stāstu, jo pagājušonedēļ Radio NABA man jautāja, vai Latvijā vajagot preses izdevumu par mākslu, un es saminstinājos. Laikam jā – lai būtu teksti, kam var uzticēties. Kompetenti autori, redakcija, kas pārbauda faktus, valodas kultūra. Ne jau informācijas trūkuma dēļ. Informācijas tāpat ir par daudz.
Es dzirdu, ka citiem esot problēmas ar vārda brīvību. Es ar to neesmu saskāries, jo esmu konservatīvs tips, rakstu avīzē, nevis sociālajos tīklos. Tomēr esot tādi ļaudis, kuriem rakstīt esot kā elpot – nekādas piepūles, saņemšanās, teksti paši plūstot ārā. Viņi saskaroties ar cenzūru – vairs nedrīkstot lietot rupjus vārdus, aizskart cits citu, publicēt izdomājumus. Tādas vārda brīvības nekad vēl nav bijis, es nodomāju. No maniem tekstiem nevienam nav vajadzējis dzēst rupjības, jo es tās nerakstu, bet labot neuzmanības kļūdas gan, un joprojām esmu pateicīgs cilvēkiem, kuri to darījuši. Atsaukties uz vēstures lielajiem domātājiem – vārda brīvības teorētiķiem – vairs nav nekādas jēgas, jo viņiem ne sapņos nerādījās iespēja translēt savas domas visai pasaulei pa taisno no sava sarkankoka rakstāmgalda.
Es saprotu, ka ir izaugušas jau pāris paaudžu, kas ir piedzimušas ar mobilajām ierīcēm šūpulī, Facebook ietilpst viņu cilvēktiesību komplektā. Tomēr man pazīstamie jaunieši nav tie, kuri sūdzētos par cenzūru, – laikam nezina, kas tā tāda ir. Uztraukumu vairāk pauž kungi un dāmas manos gados, kam turklāt netrūkst ietekmes tradicionālajos medijos. Es zinu, tas ir vecums, kad piezogas izvēle – sākt bubināt, ka agrāk viss bija labāk, vai turpināt ticēt, ka labākais vēl priekšā. Es pūlos atcerēties – kad gan vārda brīvība būtu bijusi vēl mazāk ierobežota? Ā, atceros gan – vienu brīdi pirms gadsimtu mijas, kad stacijas kioskos vēl tirgoja pornogrāfiju bez aizsedzoša apvāka un pirmajos interneta portālos parādījās iespēja rakstīt anonīmus komentārus. Tos mēs lasījām gan, cits ar šausmām, cits – ar sajūsmu, bet, kuri mani laikabiedri tos rakstīja – nav iespēju uzzināt. Varbūt arī labi, ka tā – diez vai kāds ar to šodien lepotos.
Es neatceros citus laikus, kad vārda brīvības jēdziens būtu attiecināts arī uz tenkām, baumām ar neskaidru izcelsmi, rupjām lamām. Protams, tās eksistējušas vienmēr – komunālajās virtuvēs, publiskajās pirtīs, vārdu sakot, pa kaktiem. Tiesa, tad vēl nevienam nenāca prātā tās saukt par viedokļiem.