Līdz ar popmūzikas teritorijā cienīta un biznesā veiksmīga cilvēka iecelšanu par Latvijas Nacionālās operas (LNO) vadītāju visā skaidrībā kļūst ieraugāms, kas notiek ar kultūras izpratni mūsu valstī. Tieši valstiskajā domāšanā, nevis katra indivīda privātajā telpā. Jo principiāla LNO vadības pārveidošana, ko aizsāka bijusī kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende - un kuras aizsāktais netika apturēts un pēc jēgas sakārtots, bet šobrīd tiek ar pilniem apgriezieniem turpināts, par vienas no svarīgākajām Latvijas kultūras iestādēm vadītājiem ieceļot popindustrijā un Rīgas Piena kombināta mārketingā sevi veiksmīgi pierādījušus cilvēkus bez nepieciešamā līmeņa zināšanām operas jomā –, parāda, par ko Latvijas valstī šobrīd ir pārvērtusies kultūras iestāde. Par tās vienīgo pastāvēšanas iemeslu ir kļuvusi ekonomiska rentabilitāte, pelnīt spēja.
Šī parādība jau ilgāku laiku ir vērojama Latvijas teātros. Pakāpeniski un gandrīz nemanāmi visos Latvijas teātros mākslinieciskos vadītājus ir nomainījuši direktori. Vienīgais mākslinieciskais vadītājs visā Latvijā ir palicis tikai Alvis Hermanis, kurš principiāli uzlūko teātri kā garīgo teritoriju un nemaisa to kopā ar cita līmeņa kategorijām.
Bet ko pārmest Latvijas teātra direktoriem? Viņu tiešais pienākums ir rūpēties par viņu vadītās iestādes darbības ekonomisko nodrošinājumu. Tas ir viņu darbs, un par to viņi tiek algoti. Nevis par viņu iestādes garīgo saturu. Tā kā valsts dotācija visiem Latvijas teātriem ir katastrofāli nepietiekama, loģiski, ka teātru direktori ķeras pie līdzekļiem, lai piesaistītu pēc iespējas vairāk cilvēku, kuri pērk biļetes. Un tad notiek tā, kā Latvijā nu jau ilggadējā rutīnā notiek, – kultūras iestāde, kuras pastāvēšanas jēga ir cilvēka garīgās kvalitātes uzturēšanā un sabiedrībai būtisku jautājumu uzdošanā, pārvēršas savā pretmetā – aktīvā cilvēku bezdomāšanas atbalsta mašinērijā.
Jautājums ir – kāpēc atšķirībā no civilizētās Eiropas teātrus Latvijā vada direktori, nevis mākslinieciskie vadītāji? Kāpēc Latvijā valsts neatbalsta cilvēkam un sabiedrībai eksistenciāli būtisko garīgo zonu, bet ar esošo subvenciju sistēmu veicina tās aizstāšanu ar masu kultūru?
Zigmars Liepiņš ir pasludinājis Latvijas Nacionālās operas attīstībā jaunu kursu: "Ir beidzies laikmets, kad operteātrī režija bija svarīgāka par mūziku." Operā ir svarīga gan mūzika, gan režija. Tieši režija ir tā, kas mūsdienu operā līdzās mūzikas izraisītajām emocijām iekustina cilvēkā arī domāšanu. Tieši tāpēc pēc Otrā pasaules kara režisors Eiropas operas teātrī kļuva tikpat svarīgs, cik diriģents. Jo tieši caur bezdomu ļaušanos emocijām cilvēki masveidā kļuva manipulējami un Eiropā kļuva iespējams fašisms. Tieši tā šodien Eiropā dēvē domāšanas totālo ekonomizāciju – par jauno fašismu. Tas ir atklāts un vārdā nosaukts fenomens, kam tiek dots pretspars, iesaistoties ne tikai indivīdiem, bet arī valstij.
Žanetas Jaunzemes-Grendes inspirētā Latvijas pseidorevolucionārā prakse, kas šobrīd tiek nevis pārskatīta, bet turpināta, ir pilnīgā pretrunā ar Eiropas kultūras politiku, saskaņā ar kuru par valstij svarīgas kultūras iestādes vadītāju var kļūt tikai attiecīgajā jomā kvalificēts speciālists. Latvijā patlaban vērojama prakse, par kuru savulaik sapņoja vēl Ļeņins, – kad nonāksim komunismā, katra ķēkša varēs pārvaldīt valsti. Vismaz kultūras jomā esam jau tur katapultējušies. Kā Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014.