Klausoties lietū, domāju par tiem, kuri to mīl. Par tiem, kuri ilgstošas līšanas apstākļos vasaru sev nav pasludinājuši par bezvēsts pazudušu. Lietus naktī man vienmēr ir atgādinājis nomierinošu mūziku, un varbūt vienīgi komponisti šo līšanas kustību ir pārrakstījuši notīs, opusos, mīlestībā. Jo lietus – tā ir nošatslēga.
Atkal atveru un aizveru acis. Vairākas reizes atkārtojot acu mirkšķināšanas kustību, vēroju, kā istaba satumst ar katru nākamo acu atvēršanu, bet aiz loga pieņemas spēkā tumsas dežūrgaisma. Mežs pārvēršas par garu, izstieptu un nesaprotamu ēnu, it kā tam būtu pieskārusies naktī iemērkta impresionista ota, kurš līdz izmisumam cenšas uzgleznot tumsu, tomēr viņam tas nekad neizdodas, jo, tāpat kā dabā neeksistē absolūts klusums, nav arī iespējama pilnīga tumsa. Varbūt to zināja Maļevičs un, bezmiega naktīs nespēdams aizmigt, ilgi lūkojās pats sevī, un, kad tur vairs nekas nebija saredzams, viņš tumsu ierāmēja. Pats savu tumsu.
Citā jumtistabas stūrī kāds vēl ir nomodā. Lietus pieņemas spēkā. "Ir jau divi naktī, tu negulēsi?" jautāju māsai, un istabas tumsā, viedtālruņa izgaismota, ir redzama vienīgi viņas seja. Acis pa telefona ekrānu kustas kā pa kāpnēm, te uzkāpjot, te nokāpjot, kā kaut ko meklējot, kā cerot ieraudzīt. "Ivan, kur tu esi?" viņa jautā, un acis izgaismo neizpratne. "Tagad tikai jūra," saku. "Ko jūra?" viņa jautā. "Jūra, tā pati."
Laiks šķiet apstājies, visa Liepāja ir sadevusies rokās, lai atrastu piecgadīgo Ivanu. Jautājumu ir arvien vairāk, tukšums iespiežas visās vietās, kur zēns ticis meklēts. Pilsēta neatveras, neatdod. Līdz agram rītam sociālajos tīklos turpina pienākt vēstis. Visas – tukšas. Visa pilsēta naktī sūta vēstules bezvēsts pazudušajam zēnam, tomēr rīts uzaust mēms, un visu nogurušās rokas ir pilnas ar tukšām aploksnēm bez atpakaļadreses. Cerība ir zaudējusi pavedienus. Rakstnieks Ļevs Tolstojs ir teicis: "Visas laimīgās ģimenes ir laimīgas vienādi, bet nelaimīgās – nelaimīgas katra savā veidā."
23. septembrī Latvijā notiks režisora Andreja Zvjaginceva filmas Nemīlestība pirmizrāde. Lai cik skarbi tas būtu, filmas scenāriju esam piedzīvojuši vēl pirms pirmizrādes tepat, Liepājā. Filmā kādam pārim pazūd zēns, Aļoša. Mums pazūd Ivans. Es varētu neteikt "mums", es varētu izteikties skarbāk, domājot par Ivana ģimeni, kurā jāmeklē sākums un diemžēl arī šī skumjā stāsta beigas. Jo mīlestība nezaudē, bērns neaiziet no mājām supervaroņa treniņtērpā ar zilu aci, bērns neaiziet no vietas, kuru būvējusi mīlestība. Tā ir nemīlestība, kas pazaudē. Ivana bezvēsts vēsts mums visiem kaut ko ir pavēstījusi. Par tumsu.
Lai arī kur Ivans šobrīd būtu, mēs visi kopā varam viņam nodziedāt šūpuļdziesmu: "Velc, pelīte, saldu miegu..."
1.Laiku
Nevajag muldēt.