Es atrados pūlī vairāk nekā starp 200 uzvilktiem jauniem vīriešiem. Kompānija saņurcītos kreklos, kas stāvēja man priekšā, aurodama atcerējās ātro nakts drāzienu ar Rīgas meitenēm un vēl skaļāka kļuva tad, kad tai pievienojās viens apmaldījies tips, kurš drāziena vietā naksnīgajā Rīgā bija dabūjis pa purnu. Uzsisto augšlūpu stīvi kustinādams, joprojām ģērbies ar asins traipiem nošķiestajā kreklā, viņš vācu valodā centās izšļupstēt savas nedienas, taču tās samalās kopā ar simt citiem stāstiem un uzbudinātiem dzērāju smiekliem.
Pēc kāda brīža tika paziņota iekāpšana lētajā avioreisā uz Frankfurti, un smakojošais pūlis tika iespiests lidostas autobusos. Telpa iztukšojās, iestājās klusums, un, gaidot reisu uz Stokholmu, zālē paliku es un neliels bariņš tikpat apmulsušu skandināvu pensionāru. Joprojām bija pavasara svētdienas rīts, bet nez kāpēc es sajutos pazemots.
Saskaroties ar informācijas lavīnu saistībā ar bēgļu Vecgada vakara agresiju Ķelnē, man ir jāatceras šis stāsts – vienīgā personīgā pieredze aptumšota pūļa vidū, un paradoksālā kārtā tie bija vācieši, droši vien brāļi tām pašām sievietēm, kuras tika aizskartas Vecgada vakarā. Varbūt sievietes tur bija neaizsargātas tāpēc, ka veči bija aizbraukuši jāties uz Taizemi – katru gadu simtiem tūkstošu vāciešu dodas "ziemas- seks-svētkos" uz turieni.
Tomēr es vēlētos attīstīt citu pavedienu – mani uztrauc fundamentālā paviršība mūsu saziņā, kad runa ir par kompleksām tēmām. Saprotams, visi vācieši nav tie divkājainie radījumi lētajā avioreisā, un tikpat skaidrs ir tas – ja bēgļu skaits Eiropā pērnā gada laikā ir aptuveni pielīdzināms latviešu nācijas lielumam, viņu dažādība atbilst latvju adīto dūraiņu raibumam.
Nesen kādā mākslas rezidencē Itālijā divus mēnešus pavadīju kopā ar cienījamu sirmu dāņu mākslinieku. Iesākumā mūsu attiecības bija neitrāli atturīgas, līdz beidzot kādā vakara sarunā dānis atklāja, ka viņa mazajā ciemā, ja cilvēki redz automašīnu ar Latvijas numuru, viņi pieslēdz durvis un pakavējas pie loga, uzmanīgi pieskatot bērnus un pagalma inventāru. Viņš mani redzēja kā vienu no rupjajiem, sliktzobainajiem austrumeiropiešiem treniņbiksēs, kuri brauc sirot pie godīgiem cilvēkiem. Nebija svarīgi, cik smalki turu vīna glāzi un kādās izstādēs esmu piedalījies, – mēs šķīrāmies pieklājīgi, bet rokasspiediens liecināja, ka nekāda draudzība nesanāks – saskaroties ar tipiem no manas valsts, labāk pārliecināties, ka durvis pieslēgtas.
Par pretrunīgu jautājumu mēdz teikt, ka tas ir koks ar diviem galiem, bet šoreiz mēs esam nostājušies zarainas koku kaudzes priekšā. Viens ir skaidrs – tāpat kā veču tūkstošiem skandināvu, vācu un britu, "zvaniņam skanot", brauks drāzties uz Taizemi, tā tumšmataini nemierīgo zemju iemītnieki šoziem krāj eirīšus, lai tikpat lielā skaitā nākamgad lēktu gumijas galošās un brauktu uz Eiropu. Mums ir jāpieņem, ka mēs dzīvojam citā, jaunā Eiropā un atkal vairs nebūs tā, kā bijis. Kārtējo reizi pēdējos simt gados. Vienīgi žēl, ka pilnvērtīgi apjēgt notiekošo vismaz man nav iespējams.