Pagaidām vēl ir grūti pierast pie jaunā, kompaktā nosaukuma, ar kuru orķestris Rīga tikko sācis jauno sezonu. Roka tā vien ceļas atkal rakstīt smagnējo, gadiem ierasto – Profesionālais pūtēju orķestris Rīga, kas neatlaidīgi paskaidroja, ka šis nav parastais pūtēju orķestris, kādi mūs priecē, kad sagaidām ostā kuģus, maršējot svētku gājienos un uzstājoties laukumos ar defilē programmām. Šī ir augstākās klases mūzikas profesionāļu koncertvienība, kādas ASV, Nīderlandē un citās pūtēju zemēs tiek godātas par symphonic band, arī concert band un wind symphony. Taču kā lai pasaka latviski? Ja ir konstruktīva ideja, neslēpiet!
Atbilstību šādam – simfoniskās koncertvienības – statusam perfekti apliecināja orķestra Rīga sezonas atklāšanas koncerts 24. septembrī Lielajā ģildē, kurā tas sava jaunā mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Valda Butāna vadībā atskaņoja orķestrāli krāšņo un tēlaini aizraujošo Džeimsa Bārnsa 5. simfoniju Fēnikss un perfekti tika galā ar Džona Adamsa minimālisma opusu konveijeriski mehānisko monotonismu.
Viegli tas nav, jo orķestrim, pianistiem Antrai un Normundam Vīksnēm, vokālistēm māsām Ivetai un Inesei Romancānēm un Mārai Vaickovskai skaņdarbā Grand Pianola Music ilgāk nekā pusstundu ir jāmuzicē tik bezkaislīgi un precīzi kā perfekti noregulētiem pulksteņmehānismiem. Turklāt kopskaņā jākoordinējas ar nelielu laika nobīdi, kas rada iestrēgušas skaņuplates efektu. Ne velti skaņdarba nosaukumā – pianola – piesauktas pašspēlējošās klavieres, kas tika izgudrotas XIX gadsimta beigās un bija modē XX gadsimta sākumā. Komponista iedvesmas avots gan bijis paša redzēts vai izdomāts sapnis, kurā viņam pa šoseju neatlaidīgi tuvojas divi lieli, melni limuzīni. Tie pārvērtušies divos pārsteidzoši garos Steinway koncertflīģeļos, kuru dunoņa komponistam atgādinājusi Sanfrancisko konservatorijas gaiteņos ikdienā dzirdamo mūzikas skaņu jūkli. Turpat Sanfrancisko 1982. gadā notika jaunā opusa pirmatskaņojums ar pašu autoru pie diriģenta pults, kuram publikas vairākums skaļi kliedzis "bū!".
No Džona Adamsa Lielās pianolas tomēr nesagaidīju to hipnotisko transu, kādu sniedz labākie amerikāņu minimālisma paraugi. Tas tikai parādīja, ar cik sarežģītiem uzdevumiem spējīgs tikt galā orķestris Rīga un tā jaunais galvenais diriģents. Visu cieņu, tomēr šis pārbaudījums šķiet pašmērķis, jo darba monotonais ritējums nespēj visu laiku piesaistīt klausītāju uzmanību. To izkonkurēja paša Adamsa spilgtais, asociatīvi trāpīgais Īsais brauciens ātrā mašīnā/Short Ride in a Fast Machine veiksmīgā pārlikumā simfoniskajam pūtēju orķestrim. Īstā, dzīvā, krāsām un saviļņojošiem tēliem piepildītā pasaule bija Džeimsa Bārnsa 5. simfonija Fēnikss – pārsteigumiem bagāts, iedvesmojošs ceļojums no Elēģijas (Eulogy, 1. daļa) līdz Gavilēm (fināls), un tieši Sapņojumā (Reverie, 3. daļa) tvertās, monumentāli ainaviskās skaņu vīzijas dēļ bija vērts sacerēt un atskaņot visu simfoniju.