Frontes gaisotne

Gadiem ilgi un uzmanīgi vērojot Dziesmu un deju svētkus, nācies piedzīvot visādas diskusijas. Tās bijušas un būs: gan par atsevišķām, konkrētām veiksmēm, gan neveiksmēm, gan par to, kādai jābūt jaundarbu un aprobēto klasisko vērtību proporcijai kopkora vai deju svētku repertuārā. Par arvien lielāku masu popkultūras spiedienu un to, kā mūsdienīgi attīstīt Dziesmu un deju svētku lielkoncertu formu. Jau kopš Rīgas astoņsimtgades svētkiem vēl joprojām aktuāla ir nākotnes dilemma: Dziesmu svētki vai šovs? Bet vēl nekad diskusijas nav bijušas tik karstas un polarizētas kā par 2018. gadā gaidāmo Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētku galvenā deju lielkoncerta – uzveduma Māras zeme – saturu Daugavas stadionā. Un ne jau pirmo reizi uzvirmo jautājums, vai Deju svētku galvenais koncerts no visu laiku latviskās dejas zelta fonda apliecinājuma sistemātiski jāpārvērš dažu, vienu un to pašu, horeogrāfu autorprogrammā?

Viedokļu daudzveidība būs vienmēr, taču burtiski uzsprāgušās kaislības ap lieluzveduma koncepcijas autoru – horeogrāfu Jāņa Ērgļa, Jāņa Purviņa, režisora Elmāra Seņkova un scenogrāfa Reiņa Suhanova – piedāvāto saturu, patīk kādam vai ne, liecina, ka latviešu dejas karaļvalstī kaut kas nav kārtībā. Turklāt jau sen, nevis tikai aizvakar kultūrai uzbrucis "cūku mēris". Asu publisku kritiku izpelnījusies gan iecere par nepieciešamību uz pašvaldību rēķina šūt stilizēti senlaicīgus tērpus no Ķīnā pasūtāma sintētiska apdrukas auduma (šī iecere, pašvaldību noprotestēta, tikko izņemta no darba kārtības), gan uzveduma repertuārs, kurā lauvas tiesa ir abu minēto horeogrāfu vārdabrāļu aktuālā jaunrade, latviešu dejas zelta klasikai atvēlot vien kompaktu kolāžu. Nudien laikam galīgi neko nesaprotu, domādama, ka svētkos jādzied un jādejo vislabākais, kas mums ir.

Gan plašsaziņas līdzekļos, gan sociālajos tīklos jau ir uzkarsusi īsta frontes cīņu gaisotne, un karā – kā jau karā. Piedodiet, bet otrdien notikušais perfekti iestudētais preses brīfings, kurā apriņķu deju virsvadītāji visai saspringtām sejām pauda "nedalītu atbalstu lieluzvedumam un tā radošajai grupai", stāstot, cik ļoti "dejotāji priecājas par iespēju piedalīties lieluzvedumā, nevis deju virknējumā", visdrīzāk signalizē par baiļu un pakļautības atmosfēru, kāda tautas deju kopēju vidē valda vismaz gadsimta ceturksni. Labi zināms – kas atļaujas ko iebilst, var sagaidīt zemāku novērtējumu skatē.

Varbūt arī ambiciozākajiem koru līderiem pēdējais laiks nostiprināt radošo monopolu? Tam vajadzīgi tikai divi tādi virsdiriģenti, kuri paši mēdz arī komponēt dziesmas. Ar savām dziesmām varētu piepildīt koru lielkoncertu Mežaparka estrādē, Jāzepa Vītola Gaismas pili un citu klasiķu pērles savērpjot kolāžā. Tādi vispusīgi talantīgi diriģenti mums taču ir. Kā gan viņiem līdz šim tāda doma nav ienākusi prātā? Kā gan radošais egoisms sevi piepildīs, ja vairs nebūs, kas dejo vai dzied, – jau ir cits jautājums.