Ja lūkojamies no vajadzību viedokļa, tad esmu ierobežots savās zināšanās, savā pieredzē, spējās, kuras varu censties paaugstināt vai ļaut tām izsīkt. Esmu pensijā. Politikas dzīvei nav nedz piemērotu talantu, nedz zināšanu. Vienkārši esmu. Es esmu teritorija. Es esmu kopums. Garīgajā dimensijā, iespējams, esmu neierobežots. Esmu Visums. Ko ar šo atklāsmi iesākt?
Man jāsaprot, ka arī jebkurš blakus gājējs ir sevī un sev vienīgā iespējamā pasaule, arī viņu formāli ierobežo dzimšanas un nāves simboli. Mēs visi šobrīd dzīvie daudzkāršojamies, pārklājamies un vienojamies iedomātā multiversā. Zināms, ka bezgalīgais vērsts gan izplatījumā, gan punktā. Varētu iedomāties kaut ko simbolizētu, bet tas vienmēr būs realitātes aizvietojums ar sakārtas "īsceļu" jeb shēmu.
Jautājums: kā reaģēt uz kādas personas apgalvojumiem "Es varu atklāt Visuma Radītāja mērķus! Es zinu, ko tautai vajag! Es savā visvarenībā izvedīšu valsti no posta un pagrimuma!"? Tās varētu būt psihes traucējumu sekas, ja teicējs patiesi ticētu šādām ideālām shēmām. Savukārt, ja teiktais jau pamatos ir nepatiess un tiek pausts ar slēptu, iespējams, noziedzīgu mērķi, apkārtējiem laiks būt modriem. Jo populistiskais pumpē sev "likumīgas tiesības" pavēlēt un sadalīt sabiedrības īpašumu ne jau nu sev par sliktu.
Iespējams, ka runa nepavisam nav par slimību vai ārstniecības metodēm, zālēm vai ierobežojumiem. Ir cilvēki, kuriem nobrucis darbs, zaudēti ienākumi, vajadzība spiež un dusmas pieprasa eksploziju, – viņi sper mašīnai uz ielas, sakliedz uz pārdevēju, riebīgi izturas mājās pret tuviniekiem. Dusmas meklē vainīgo, jebko, kas pa rokai.
Tāds, kurš pauž "absolūtas patiesības", nekavēsies tās izmantot, lai kontrolētu noticējušo sabiedrības daļu. Viņi palīdz izplatīt viltus ziņas, paceļ naida mērķus. Tāpēc vēl piesardzīgāk jāvērtē gadījumos, kad populisti izmanto domājumus, kurus "ikviens vēlas dzirdēt un piedzīvot". Populists vienmēr saka to, ko "tautietis grib", bet nemanāmi manipulācijas līdzekļiem velk savā kārotā mērķī un varas attiecību konstrukcijās.
Te vietā būtu atgādināt vecu anekdoti par ceļinieku, kurš, klejodams pa tuksnesi, sastop vietējo un vaicā tam: "Vai jūsu pusē nav kanibālu?" Un cienījamais vietējais valdnieciņš manipulators atbild to, ko grib dzirdēt garāmgājējs: "Nav neviena! Mēs vakar pēdējo apēdām." Pēdējo teikumu mūsdienu politiķis izlaistu kā lieku piedevu savam pozitīvajam pravietojumam, ka "cilvēkēšana" līdz ar viņu politikā būs pārvarēta pagātne. Viņš visu ierobežo līdz sev nepieciešamajam shēmā "Es esmu glābējs, un nākotne jums būs tā, kādu jūs paši brīvi ievēlējāt!".
Nesaprātīgi man būtu pakļauties šādai propagandai. Domāju, ka vērtīgāk ir censties palielināt spējas, nevis ļauties ierobežoties! Nav apziņas dzīlēs slēptā bezgalīgā, kas būtu mazāks vai lielāks par citu, piemēram, citas apziņas vai Visuma, bezgalību.