Nenobrīnīties vien, kādā galējību svārstā iešūpots Riharda Vāgnera operas Tanheizers jauniestudējums, kuru Novosibirskas Valsts akadēmiskajā operas un baleta teātrī diriģē tā mākslinieciskais vadītājs latvietis Ainārs Rubiķis. Iestudējums, kuru veidojis gados jaunais, bet jau ar Krievijas teātra balvu Zelta maska novērtētais režisors Timofejs Kuļabins, drīz pēc pirmizrādes pagājušā gada 20. decembrī tika celts uz laikraksta Muzikaļnoe obozreņije balvas laureāta pjedestāla kā gada izrāde visas Krievijas muzikālo teātru sezonas kontekstā. Arī skatītāji to sveica ar kaismīgām stāvovācijām. Bet nu, divus mēnešus vēlāk, kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nogrand ziņa, ka par iestudējumu ierosināta administratīvā lieta. Iemesls? Novosibirskas metropolīts tēvs Tihons, kurš pats izrādi pat nav redzējis, sūdzējies par "ticīgo jūtu pazemošanu un pareizticīgās baznīcas aizvainošanu".
Autoriem nu jāstāsta izmeklētājiem, par ko ir šī Vāgnera opera un kā tās vēsti aktualizē mūsdienīgā režijas koncepcija, kurā titulvaronis dzejnieks pārtapis slavenā kinorežisorā, savukārt meistardziedoņu sacensību vietā Vartburgas pilī notiek kinofestivāls. Tanheizers uzņem filmu Veneras kalns – par līdz šim nezināmo Jēzus jaunību, kas pagājusi Veneras kalnā. Visvairāk satracinājis filmas plakāts: kaila sieviete, un starp tās gurniem – Jēzus. Tikumības sargu karstākā vēlēšanās ir panākt, lai tiktu ierosināta krimināllieta.
Strauji izrotējusi Krievijas medijos, ziņa jau lasāma arī rietumvalstu presē – britu The Guardian, Bavārijas radio… Režisors ir neizpratnē un baiļojas, vai varas instances nesadomās pieprasīt cenzēt diskutablās ainas vai pat noņemt izrādi no repertuāra.
Var jau nesatricināmā mierā apgalvot, ka pie mums Latvijā gan nekas tāds nevar notikt, jo šeit taču valda vārda brīvība un izpratne, ka mākslinieciskās interpretācijas lidojumu nedrīkst ierobežot. Taču vēl ļoti nesenā pagātnē tepat mūsmājās izvērtās skandāls par Latvijas Nacionālās operas (LNO) iestudējuma Leļļu opera reklāmplakātu. Talantīgā jaunā māksliniece Katrīna Neiburga afišu bija izveidojusi no sava dēlēna kailfoto, taču – uz robežas ar zīmētu gardeguņa Pinokio siluetu. Valsts policijas Organizētās noziedzības apkarošanas pārvalde nodēvēja to par bērnu pornogrāfiju un ierosināja krimināllietu. Uzmanību – tas notika ne tik senajā 2008. gadā! Kā reakcija uz sūdzībām no ārzemju tūristiem, kuri ceļojot bija ievērojuši operas reklāmu.
Notikums publiskajā telpā uzjundīja diskusiju par mākslinieciskās izteiksmes un vārda brīvības robežu. LNO bija jāatsakās no turpmākās izrādes reklāmas tēla lietošanas, attēls tika izdzēsts interneta portālos. Māksliniecei uz nopratināšanu, par laimi, līdzi bijis advokāts. "Ja es būtu viena, iespējams, būtu sagrozīti mani vārdi un fakti, jo jutu, ka spiediens ir nenormāls. Toreiz tas bija ļoti nopietni," viņa atceras bezjēdzīgā stresa pilno laiku.
Visbeidzot krimināllieta atdūrās pret nespēju noskaidrot, vai attēls ir vai nav uzskatāms par pornogrāfisku. Valdības komitejā (!!!) tika nolemts jautājuma risināšanai organizēt ekspertu komisiju. To neizdevās izveidot, un 2012. gada vasarā kriminālprocesu slēdza.