Varbūt aukstums un smiekli nesader kopā, bet varbūt tieši kaut kas tik atšķirīgs spēj līdzpastāvēt. Vēl kādu brīdi ieklausījusies snigšanā, kuru kā orķestris pavada bērnu smiekli, tu nodomā, ka ainavai ar visiem nesaderīgajiem komponentiem nav ne vainas, tur viss ir kārtībā. Tad tu sajūties pagalam nogurusi, tava iekšējā ainava nesarunājas ar ainavu ārā, tā atgādina baltu papīra lapu, un tu pati esi kā nepabeigta zīmējuma ogle, kuru nevērīgi pametusi steidzīgā laika roka. Un tu zini, ka tās ir beigas, – brīdī, kad tu burkānus labprātāk atstāj spainī, nevis pabeidz ar to kāda sniegavīra seju.
Sniegs aiz loga ir tikai sniegs, bērni pagalmā ir tikai sveši bērni, tikmēr tava bērnība ar kailām rokām un siltu smaidu pikojas kādā citā pasaulē. Laikā, kad viss bija siltums un no sniega varēja uzcelt māju. Tad tu atceries vēl kādu ainavu. Bērnudārznieku bariņš oranžās vestēs piedzīts pie dīķa, viņus pavada divas sievietes. Ainava izskatās tikpat neveikla un skumja kā abas sievietes, kuras ar bērniem un kritušajām koka lapām mēģina spēlēt kādu spēli. Tad viens no bērniem, notraucot slapju lapu no sejas, saka: "Es taču neko neizdarīju, kāpēc es dabūju pa muti!" Neviens viņam neatbildēja.
Varbūt tam nav atbildes. Nav atbildes tam kailumam, kas seko pēc pirmajām salnām. Un dažreiz gribas kā viņiem, to oranžo vesti un skatienu, kurš pieskata, kamēr tu piedalies spēlē, kam neviens nezina noteikumus. Varbūt šajā neizprotamajā spēlē mums visiem ir šīs oranžās vestes, tikai mēs tās esam aizmirsuši, un varbūt pasaulē uz mirkli, uz sekundes simtdaļu patiešām viss ir kārtībā, un nekārtība ir nevis tur, ārā, bet mūsu galvās un viedtālruņu ekrānu ieslodzītajos skatienos. XXI gadsimta pasaule satilpst uz vienas plaukstas, to var bīdīt, bloķēt, ar to var dalīties, tas neprasa nekādu atbildību, tikai pirkstu veiklību un kameru ar augstu izšķirtspēju, lai tā mums vienmēr būtu fonā, pasaule, kas jau sen ir pazudusi apžilbinošos krāsu filtros un bezgalīgas informācijas straumju maldos.
Kāds rīts. Stāvu rindā pie kases. Pie otras kases stāv jauna mamma ar mazu meiteni ratos. Tad ar acs kaktiņu redzu, ka bērns māj kādam manā virzienā. Es vispirms paskatos sev aiz muguras, nē, tur neviena cita nav. Bērns smaida un māj taisni manā virzienā. Es pasmaidu pretī un sāku šķobīt seju, līdz sasmejamies mēs abas divas. Tā ir sieviešu priekšrocība, viņš pēc tam saka. Kāpēc? Es jautāju. Tas taču ir tik cilvēcīgi – uzsmaidīt otram cilvēkam. Mēs, vīrieši, nevaram nemaz vairs atļauties tā uzsmaidīt sabiedrības attieksmes dēļ. Ne visi smaidi nozīmē kaut ko citu. Dažreiz smaids ir tikai smaids līdz brīdim, kad tavu skatienu iesloga telefona ekrāns. Tur smaidam ir pilnīgi pretēja nozīme. Tāpat kā brīvībai. Un brīvība nav priekšrocība. Tā ir attieksme.
Linards