Kāpēc Edgars smaida?

Manā piemājas veikalā, nu tādā ar vienu zvaigznīti, strādā kāds jauns pārdevējs. Apmēram divdesmit gadu vecs puisis. Tikko sācis strādāt pie kases, viņš katru atdalīto pirkumu čupiņu uzlūkoja teju ar sajūsmu, stumdams pa leti uz priekšu katru produktu, atzinīgi pamāja un pasmaidīja, it kā tā būtu lieliskākā izvēle, ko cilvēks būtu varējis izdarīt. Bet tur pa leti parasti brauc ne tā labākā pārtika un īsi pirms desmitiem – pavisam organismam nevēlamas vielas. Reizumis saveļas publika, kas varētu negrimējusies spēlēt Gorkija Dibenā.

Tagad viņš tik lielu prieku par pircēju pirkumiem vairs neizrāda, tomēr ir neikdienišķi laipns joprojām. Pacietīgi nogaida, kamēr katra tantiņa vai onkulītis izņemas pa savu maku un visām kartītēm un "kartočkām", sajauc banku kartes un aizmirst kodus, apvaino viņu, ka sajaucis, un tā no gala. Kauns atzīt, bet neslēpšu, ka sākumā nodomāju, ka veikals, maz ticams, pēc labākajiem Rietumu paraugiem ir sācis pieņemt cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Jo "normāls" cilvēks jau tā nedara, vai ne? Pārdevējs bieži arī dungo, citreiz pat dzied līdzi dziesmām, izraisot jaukus brīžus, kad atvērtāki pircēji uzķer frāzi un piedzied nākamo frāzi. Tagad gan viņš sen nav redzēts dziedam, laikam tomēr beidzot būs piekusis, jo darba slodze šajā veikalā ir nežēlīga. Reiz garajās brīvdienās, kad oficiāli lielai daļai iekrita trīs četras brīvas dienas, viņš bez mazākās traģikas sejā teica, ka "bija domāts, bet diemžēl nesanāks".

Novēroju, ka sākumā, līdzīgi kā es, brīnījās arī citi pircēji. Bet tad pakāpeniski vairākums sāka ļauties šim pārdevēja iesāktajam savstarpējās uzmanības un laipnības rituālam. Ir gluži neticami novērtēt, ka domino efekts darbojas tik momentāni. Pienāk īgna, pelēka, pārstrādājusies un noraizējusies sieviete. Kā tāda Olga no Čehova Trim māsām. Aizstumjas viens pirkums, otrs, trešais. Atskan atzinīgie "hmm", "hmmm", un viņa jau kļūst priecīgāka. Patiešām! Sāk jau pat smaidīt. Labs mētelis, zābaki, gan jau ir ģimene un pietiekami plaša sociālā vide, bet redz, ka gadiem varbūt neviens nav veltījis īstu, tiešu, sirsnīgu uzmanību. Ticis galā ar norēķiniem, pārdevējs atčubina vaļā plastmasas maisu, lai tev pašam ar to nav jācīnās, šajā veikalā reti kurš nāk ar linu tašiņu, un novēl jauku dienu vai vakaru. Bet tas nenotiek tajā obligātajā manierē, kas reizēm liek sarauties kā aplamātam, jo tik ļoti redzams, ar kādu piespiešanos un nepatiku pārdevējs pilda šo uzlikto uzdevumu. Tālāk uzmundrinātais pircējs automātiski meklē, ko labu vēl pasākt īsajā laika sprīdī, ko iznāk pavadīt veikalā, līdz galam sapakojot savus maisus un somas. Cits nolasa no letes sakrājušos vecos čekus, cits – kaut ko iemet ziedojumu kastītē, cits – atdod atlaižu kuponus bērnam kaut kādai jaunai mīksto mantu kolekcijai, cits pietur nākamajam durvis, nevis metas tieši virsū.

Veikaliņš ir visai nepatīkams, teikšu, kā ir, bet tajā strādā pārdevējs – eņģelis. Viņu sauc Edgars. Izlasīju uz zīmītes pie krūtīm.