Šādas pārdomas raisīja 1. jūlijā notikušās diasporas teātru izrādes Kultūras pilī Ziemeļblāzma, Dziesmu svētku iedvesmotos kopības notikumus sagaidot.
Izrādes bija dažādas žanru ziņā – psiholoģiska drāma, mūzikls, monologu performance, absurda komēdija –, līdz ar to noskaņas vērpās sajūtu spektrā atšķirīgas – sirsnīgas, skumjas, jautras – dažādas! Un labi, gribētu teikt, ka pasākums nerauj mākoņos, kā citur mākslā nereti gadās, – vai slēptā pašslavināšanās eiforijā, vai aģitējot idejiskajos režīmos. Diez vai kādam vēl ir jāskaidro, ka saprātīgās devās zāles noder veselības uzlabošanai, kurpretī, pārmērīgi lietojot, tās pārvēršas indēs, jo posta un izraisa citas kaites? Ko nu? Vairāk indes? Vai zāļu par maz? Vai garīgajā sfērā ir citādi? Nez vai, tomēr salīdzināt būtu iespējams.
Liktos, ka pasaulē bieži trūkst jēgpilnas sadarbošanās, nevis mītiskās dvesmas. Varat nepiekrist, bet jēdzīgs darbs nav rezultāts, tas ir process. Minēšu dažus piemērus: standartam pakļautā vilkme nereti pārvēršas sektantismā kā naudas pelnīšanas sektās, kurās bankas konts ir pielūdzams kā svētbildes. Vēl izceļas kāda īpaša sekta, kas apjūsmo tādus tehniskus iekārtojumus kā robežas, kuras formāli apliecina piederību, kā viltus ziņas un tamlīdzīgus rīkus.
Protams, bīstamās situācijās būtu jāturas kopā un jāuzmundrina citam cits, to nosaka pasaulē būšanas likums, kad dzīves lauzt grib apdullušas varas. Kad plēsoņas uzbrūk! Zāļu devas palielināsies, ja organisms būs stipri cietis.
Jāsaka, mani neinteresē cilvēki, kuri sludina patiesības. Ja veselības stāvoklis tiktu mērīts pēc sajūtām, atšķirību būtu nebeidzami daudz – vieniem liktos, ka veselībai nekas nekait, citi sauktu, ka organisms sasirdzis līdz pēdējai robežai. Kurš no mums spēj adekvāti novērtēt savas kopienas veselību, kad pašam svilst? Tad ikdienā bezapziņā afektētas kaislības mētā ugunis dažādos virzienos, tās programmatiski it kā jau "no dabas" ielādētas apziņā, tāpēc šīs ekstātiskās jūtas producējošās sektas ir daudzas un dažādas.
Man tuvāki šķiet ļaudis, kuri jautā un meklē atbildes, nevis uzspiež gatavas receptes. Es rakstu savus tekstus, ieceru un laboju, es dzīvoju tajā. Nemeklēšu virsvaldības veidus, vien personīgās dzīves attieksmi, kas sader ar manu domu un iztēli, tāpēc neko neprasa no citiem, ja viņiem arī nerodas līdzīgi jautājumi apcerei.
Teātri Ziemeļblāzmā radīja gan saprātīgi tveramu kopības prasmi, gan formālo robežu svara nolikšanu tam paredzētajā ietvarā. Dabiski un cilvēciski, veselīgi, tātad nepārdozēti, iekšēji saskaņoti, domājot un darbojoties vienkopus, robežas var atkal vienkāršoties. Tagad redzam – tām nav jābūt mistiskiem pielūgsmes objektiem, vien kārtības nolūkos savilktām līnijām. Savukārt Dziesmu svētki veseļo garu jau tāpēc vien, ka tie nav ikdienišķi!