Saminstinājos jau pie slejas virsraksta – gribēju dalīties novērojumos, kā mainās "augstās" un "zemās" kultūras attiecības, bet, nosaucot kādu kultūras daļu par "augsto", nāktos pārējo kvalificēt kā "zemu", kas nu nekādi vairs neatbilst tās pašreizējam statusam. Varbūt labāk dalīt "lielajā" kultūrā – ko baudām reti, ar aizturētu elpu un ilgi atceramies – un "mazajā", kas mūs aplenc, īpaši atļauju neprasot, un šķiet vienkārši ikdienas daļa? Atkal garām, jo populārā kultūra kļūst arvien nozīmīgāka, pieaugot sabiedrības patēriņa iespējām un maksātspējai, bet to taču mēs visi gribam, vai ne? Gan pasaulē, gan tepat Latvijā augstās mākslas institūcijas – muzeji, operas, koncertzāles – ir daudz vairāk norūpējušās, lai turētu līdzi masu iecienītajām izklaidēm, nekā otrādi. Būt elitāram, nepieejamam, dārgam kultūras vidē sen vairs nav labais tonis, un pandēmijas laiks tajā ir ienesis korekcijas, kuru nozīmi varbūt sapratīsim tikai kaut kad nākotnē. Nekad vēl nav bijis pieejams tik daudz kultūras produktu par velti, neizejot no mājām, ik pa brīdim mums jānospiež poga "stop" un paralēli jāčeko sociālie tīkli – bet ne visi kultūras produkti ir piemēroti šādam uztveres veidam.
Zaudētājas ir sarežģītās, uzmanību prasošās mākslas formas, kas citkārt bija skatāmas fiziskā klātbūtnē. Lai cik pasaules muzeju tagad būtu pieejami virtuālās ekskursijās, to eksistences pamats lielākoties tomēr ir statiski, klusējoši mākslas darbi ne pārāk spilgtās krāsās. Stāstījums, animācija, diskusijas ir tikai piedevas. Droši vien neesmu vienīgais mākslas mīļotājs, kas bez skaņas ievaidas, saņemot kārtējo piedāvājumu sekot līdzi kādam laikmetīgās mākslas notikumam platformā Zoom. Atšķirība starp oriģinālu un reprodukciju ir nepārkāpjams slieksnis vizuālajā mākslā, turpretim populārajā kultūrā ir tieši otrādi – jo vairāk kāds dizaina priekšmets tiek tiražēts, jo labāk. Par to ir rakstījuši jau mākslas teorijas klasiķi, bet viņiem ne sapņos nerādījās turpmākais mediju attīstības temps, kur nu vēl pandēmija un mājsēde.
Izvēle no kataloga, piegāde uz mājām – tās ir jaunās prasības priekšmetiem. Lai būtu skaļi, krāsaini un dinamiski – nemateriālajai kultūrai. Turpmāk arvien grūtāk būs paskaidrot, kāpēc tomēr ir vērts atgriezties izstādēs, teātros, koncertzālēs, – paškritiski jāatzīst, ka mana profesija ir beigusies. Bildīte sociālajos tīklos un «laiku» daudzums zem tās jau kādu laiku ir spēcīgāks arguments nekā kritiķa recenzija. Podkāsts, kas vienkārši skan, neprasot lasīt burtus, – jaunā pravieša balss. Nemaz nesaku, ka tas ir slikti, – es pats pēdējā gadā esmu skatījies tik daudz audiovizuālās mākslas ierakstu kā nekad agrāk, kad tie tika pietaupīti, līdz beigsies dzīvā priekšnesuma derīguma termiņš, bet sekas būs. Kultūras nav kļuvis mazāk, tās ir daudz, daudz vairāk, taču tā ir kļuvusi mazāka burtiskā nozīmē. Sarāvusies līdz datora ekrāna izmēram.