Melanholija nav tikai sēru stadija vai slimības diagnoze. Tā var būt pašsaprotams dvēseles stāvoklis vai pat tās struktūra, kas izveidojas dzīves pieredzes rezultātā. Neriskēšu apgalvot, ka latvieši būtu īpašāk apveltīti ar šo itin komfortablo pasaules izjūtu, tomēr paverdzinātām tautām kaut vai dziesmas ir dziļi skumjas. Mums, protams, ir tautasdziesmu viena bēdīgā daļa un Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis, kā arī neskaitāmi citi piemēri, ko klausītāji un dzejas mīļotāji lolo kā savus mazos atspulgus. Vai par to būtu jāsūkstās un sevi jāšausta? Vai bailēs no konjunktūrai neatbilstoša noskaņojuma jāaplaudē pat vistizlākajam jokam vai drastiskākajai banalitātei, lai tikai izkļūtu no melanholijas važām un latviet’s iztaisītos tāds priecīks, priecīks?
Nupat man laimējās redzēt lieliskās Agņeškas Holandas filmu Misters Džonss (2019), kas varbūt beidzot Rietumu pasaulei atvērs acis uz gandrīz gadsimtu seno Staļina genocīdu pret ukraiņiem – golodomoru, kurā tīšā un mākslīgi radītā badā tika iedzīti un nomira vairāki miljoni cilvēku. Ir patiesības, ko ne tikai ļaudis, bet pat veselas valstis negrib zināt, negrib par tām dzirdēt. Nevaru iedomāties, ka kinokritiķiem varētu ienākt prātā šīs filmas izcelsmi un tēlainību atvedināt no traumas vai melanholijas aptuvenajiem plašumiem.
Filmas centrā ir reāls prototips – velsiešu žurnālists, kurš intervējis Hitleru un ar profesionāļa ožu sajutis, ka kaut kas ar Padomju Savienības propagandēto visvarenību neiet kopā. Viņš grib intervēt Staļinu. Tikt līdz patiesībai. Un neticamā kārtā viņš ceļo uz Ukrainu un savām acīm ierauga Padomju Savienības kroplo, dēmonisko elli. Ļoti ceru, ka lādzīgie un slinkie fragmentētās īstenības draugi un līdzdalībnieki Rietumos to arī ieraudzīs. Latvijā, starp citu, par šo staļinisma zvērību arī runāts maz, un es nezinu, vai ko tādu māca skolās. Varbūt bērnus nedrīkst traumēt un iedzīt stresā, nezinu. Man tās bija melanholijas aizstāvības stundas.
Ziemassvētku gaidīšanas laiks arī mēdz segties ar melanholijas plīvuru. Jo daudzu un daudz kā vairs nav. Šogad tiem pandēmijas vorsalīna tepiķis pāri. Taču labā vēsts ir tā, ka beidzot izpaliks vājprāta kņada ielās kā pēc pēdējā ūdens malka un cilvēki mīļi aicinās viens otru vienīgi paciesties. Tas ir nepanesami grūti. Tikpat, cik dzīvot trulā apātijā starp pašu ļaudīm, kuri arī runā tavā dzimtajā un valsts valodā, taču nesaprot ne zilbi no tevis sacītā un lūgtā.
Vecītim izsaku bērnišķu cerību, ka visas diktatūras izkurtēs, reirismi novājināsies tāpat kā nāvējošais vīruss un mākslas darbu kvalitāti nevērtēs (un nefinansēs) pēc to autoru ideoloģiskajām simpātijām, antipātijām vai nenoderīga apolitiskuma.
Intervijā režisore Agņeška Holanda saka: "Kompleksi vienmēr ir mazo valstu problēma. Šie kompleksi rada vēlmi izrādīties. (..) Jūs esat mazi, bet jūs esat gudri. Tikai inteliģence un izglītība, tikai radošo spēku atbalstīšana var padarīt valsti īpašu."
Draugi, gudrus Ziemassvētkus! Būs labi.