Tolaik, sitoties par izdzīvošanu, mana ģimene brīvdienas pavadīja Rīgas mikrorajonu tirgos, pārdodot no Ukrainas ievestu saulespuķu eļļu. Mans darbs bija ar kausu saliet eļļu pircēju tarā. Eļļas laiku kulminācijas punktā Juglas dzīvoklī kannas ar preci bija katrā kaktā, līdz mantu kambarī kāda no tām sagāzās un ģimenes ziemas drēbes un apavi tika piesūcināti ar krietnu eļļas devu. Bet tas štrunts – ar eļļu tika nedaudz nopludināti apakšējie kaimiņi.
Tomēr šādi izdzīvošanas stāstiņi nobāl, kad tiekos ar citu brālīgo republiku iedzīvotājiem. Moldovā Kišiņevas vienaudži manu pieredzi ar blīkšķi pārtrumpoja, liekot galdā savu stāstu: deviņdesmito gadu bardakā situācija izveidojās tā, ka valsts varēja elektrību nodrošināt tikai pāris stundu dienā un deviņos vakarā, kad elektrību atslēdza, tauta devās gulēt. Ar gāzi bija vēl čābīgāk. Tā tika atslēgta pavisam, un tas nozīmē, ka no rītiem netika čurkstinātas olas pannā, netika vārītas bada zupas vai cepti no laukiem savestie kartupeļi. Tomēr Moldovas valsts bija pietiekami lepna un neatslēdza gāzi dažās tautai īpaši svarīgās vietās. Tāda vieta bija Uzvaras memoriāls. Tur, kopā savietotas un dusēties noliktas, pret debesīm slejas piecas gigantiskas šautenes. Kompozīcija atgādina vigvamu septiņstāvu mājas augstumā, un tās centrā liesmo svētā mūžīgā uguns. Pat tad, kad visa galvaspilsēta grima drēgnumā un tumsā, mūžīgā piemiņas liesma neizdzisa.
Ko dara cilvēki? Viņi kādu laiku pagroza nedzīvo gāzes plīts kloķi, pakasa galvu un dodas ar savu pannu gatavot vakariņas uz mūžīgās liesmas. Lielākās rindas uz ēdienu gatavošanu esot bijušas agros rītos un vakaros. Cilvēki jau laikus bija sakapājuši sīpolus, sagriezuši kartupeļus šķēlītēs un speķi kubiciņos, lai tad, kad pienāk viņu kārta, varētu ātri uzcept ģimenei vakariņas. Tieši šādā veidā savus studentu gadus bija izvilkuši mani stāstu biedri.
Gastronomiskās tēmas turpinājumā ar prieku jāatzīst, ka patriotiskā nedēļa var būt ne tikai drūma un svētsvinīga, kad pāri miglā tītajai Latvijai skan slapju lapu grābšana kapos. Piemēram, Bauskas novadā kafejnīcu aktīvisti izdomājuši Bauskas patriotisko kafejnīcu nedēļu: novada ēstūži aicina tautiešus gastronomiskos ceļojumos un piedāvā speciāli šai nedēļai gatavotas maltītes. Nav tā, ka uz galda ir tikai siļķe kažokā kopā ar salveti, kas rotāta latvju rakstiem.
Atlasīju, manuprāt, spilgtākos patriotiskās nedēļas ēdienus no baušķenieku saraksta:
Vectēva bumbieru un vecāsmātes ābolu salāti ar kazas siera bumbiņām, sarkano cigoriņu salātiem un jāņogu želejas mērci.
Viegli marinēts Latvijas zandarts ar alus maizi un zaķskābenēm. Kūpināts nēģis ar asinsdesu un zirņu biezeni.
Kadiķī kūpināta menca, cepta alus kraukšķī ar ādas čipšiem un maigām kartupeļu bumbām.
Cūkgaļas fileja, cepta sīpolu dradžos, ar ķirbi, sutinātu brūklenēs, topinambūra biezeni un kolrābi.
Cūkas mēle ar brūkleņu mērci, kartupeļu – mārrutku biezputru un karamelizētiem dārzeņiem.
Biešu biskvīts ar Latvijas balzama krēmu, šokolādes rupjmaizi un smiltsērkšķu medu.
Marcipāna – siera kūka ar rumā noturētām dzērvenēm, skābā krējuma mērce.