Pagājušajā nedēļā žurnālā Ir bija publicēta īsa ziņa, ko papildināja informatīvs grafiks ar skaļu nosaukumu Kultūra un nācija. Izrādās, kādas bankas uzdevumā socioloģisko pētījumu firma bija uzdevusi iedzīvotājiem jautājumu: "Kuras kultūras jomas ir vissvarīgākās nācijas pastāvēšanai un attīstībai?" Vairāk ziņu, kādā nolūkā viedoklis jautāts un kādus secinājumus mums vajadzētu izdarīt, netika sniegts, taču noprotams, ka šis bijis viens no jautājumiem plašāka pētījuma ietvaros. Toties nācijas atbildes nepārsteidz: kā visnozīmīgākās jomas gandrīz ar 60 un tuvu 50 procentiem pozitīvu atbilžu uzvarējušas "kultūrvēsturiskais mantojums" un "mūzika". Joma, kas nācijai likusies vismazāk svarīga (tikai astoņi procenti atbalsta), bija viegli paredzama – "vizuālā māksla". Kas domāts ar sadalījumu pa jomām, īsti nav skaidrs, taču redzams, ka tas ir uzkrītoši līdzīgs Valsts kultūrkapitāla fonda nozaru dalījumam. Jāpiebilst, ka atsevišķi minēta "tradicionālā kultūra" (39% atbalsta), kas tātad nav ne kultūrvēsturiskais mantojums, ne mūzika, ne teātris, kas finišējis godpilnajā ceturtajā vietā.
Vizuālās mākslas nonākšana saraksta astes galā šķiet pagalam netaisnīga, jo – lai gan manā rīcībā nav korekti salīdzināmu datu – riskēšu apgalvot, ka tajā ir vislielākais dzīvās jaunrades īpatsvars: koncertzālēs lieliskie latviešu izpildītājmākslinieki visbiežāk atskaņo Bēthovena, Mocarta, Čaikovska mūziku, ne jau Dzenīti un Pētersonu. Teātros publika tur īkšķi par iemīļotajiem aktieriem Ibsena un Čehova lugās. Turpretī mākslas izstādēs, lai arī to vidū netrūkst ne retrospektīvu, ne starptautisku projektu, pārsvarā autori izstāda pavisam svaigus un pavisam noteikti savus darbus.
Ja uzdosim papildjautājumus, noskaidrosies, ka latviešu māksla tāpat ir piederīga pasaulē aktuālajām tendencēm. Tas laikam paradoksālā kārtā ir īstais iemesls, kas liek lielai daļai auditorijas to uzskatīt par ne līdz galam "savu" un tādu, bez kā mierīgi varētu iztikt. Atkal pretruna – tieši klasiskās mūzikas, un jo īpaši operas, globālais hitu saraksts, kas veidojies XIX gadsimtā un XX gadsimta sākumā, ir faktors, kas ļauj mūziķiem sacensties ar vienādiem noteikumiem visā pasaulē un vienus un tos pašus skaņdarbus ar līdzīgiem panākumiem atskaņot gan te, gan tur.
Zināms, ar oriģināliem, nevis interpretētiem produktiem ir visgrūtāk izpelnīties starptautisku atzinību. Tie varbūt nedod pietiekamu iemeslu – kā es nesaprotu šo sindromu! – lepoties, saukt: "Latvija var!", "Latvieši ir visur!" un visas šīs jaukās banalitātes, ko vislabprātāk atkārto fani un grūpijas, nevis patiešām ievērojami jaunu vērtību radītāji. Ar Mediņa operu dziedāšanu vēl neviens nav Metropoles operā ticis, tāpat kā Skroderdienas nav iekarojušas Brodveju. Varbūt arī šī gada Purvīša balvas pretendenti nav tik ietekmīgas figūras globālajā mākslas pasaulē kā latviešu izcilie Pučīni un Šostakoviča interpreti, toties viņu darbi top šeit un tagad un mēs tos varam apskatīt pirmie, tāpēc nācija kļūdās, ja šo iespēju uzskata par mazsvarīgu.
Marī
m
lustīgais nerris uz tirgus plača