Atceros traģikomisku epizodi no 90. gadiem, kad mani palūdza kādam vecāka gadagājuma trimdas tautietim parādīt Valmieras teātra ēku. Ieejot Apaļajā zālē, kur uz vasaru bija noņemtas visas kulises un pa lielo logu spoži spīdēja saule, kungs iesaucās, ka šādā telpā gan teātri spēlēt nav iespējams. Uz maniem kuslajiem iebildumiem, ka te izrādes notiek regulāri, vīrs noskaldīja kā ar cirvi: "Starp skatītājiem un aktieriem jābūt distancei!" Palikām katrs pie sava.
Nesākšu reflektēt par to, ka jau tad pasaule labi pazina ne tikai mazās formas, bet arī vides teātri, kur izrādes tiek spēlētas visdažādākajās telpās un arī brīvdabā, brīžiem nojaucot jebkādu distanci un padarot skatītājus par pilntiesīgiem izrādes dalībniekiem. Joprojām ir cilvēki, kurus šāda iespēja satrauc, mulsina un atgrūž, taču ir gana daudz tādu, kuri ļaujas doties pārgājienā – izrādē kā Valtera Sīļa Mārupītē vai pat ar aizsietām acīm apmeklēt svešus dzīvokļus kā Kristas Burānes Robežās.
Valmieras vasaras teātra festivāls šogad nāk ar kolosālu, jo pietiekami ekstrēmu piedāvājumu bērniem – apgūt dažādas pilsētas vietas ar izrāžu palīdzību. Tās tiks rādītas pazemes autostāvvietā, ugunsdzēsēju depo, naktsklubā, mēbeļu veikalā, meža vidū – vietā, kas pašiem skatītājiem būs jāatrod orientēšanās spēlē. Turklāt festivāla rīkotājiem ir izdevies savākt respektablu gados jaunu, taču bērnu un jauniešu izrāžu jomā sevi pierādījušu režisoru komandu, ieskaitot Elmāru Seņkovu, Paulu Pļavnieci, Andri Kalnozolu, Ingu Tropu, Kārli Krūmiņu. Būs igauņu projekts un Kristīnes Brīniņas dejas izrāde, turpinot jau iepriekš Ģertrūdes ielas teātrī izmēģinātos pētījumus, kad vecāki atkārto savu bērnu kustības.
Šīs festivāla programmas unikalitāte ir arī tas, ka visas izrādes, arī to dramaturģiskais materiāls top speciāli šim projektam un nav kādu zināmu literāru darbu adaptācijas – izņemot paralēlajā programmā rādīto Kristapa Pētersona skaņas izrādi Purva bridējs. Ciltskoks, kas komponista veselības problēmu dēļ nenotika pērn. Tieši tāpēc ir svarīgi šīs izrādes apmeklēt tagad, jo nav garantijas, ka tās vēlāk jebkad būs iespējams redzēt. Diemžēl starpsezonas situācija un festivāla izrāžu statuss (tās nenonāk teātra pastāvīgajā repertuārā) sarežģī šo uzvedumu novērtēšanu Spēlmaņu nakts līmenī, jo iepriekšējā žūrija skatījās līdz 10. jūnijam iestudētos darbus, bet jaunā žūrija vēl nav izveidota. Jūs jautāsiet – kā tad pagājušā gada festivāla izrāde Nāc laukā! Kārļa Krūmiņa režijā, ko rādīs arī šogad, tomēr tika pie nominācijas bērnu un jauniešu izrāžu kategorijā? Izskaidrojums ir vienkāršs – izrāde vēlāk tika parādīta arī Rīgā un Cēsīs.
Šāda oriģināldarbu izlase, turklāt tieši bērniem un jauniešiem, trijās dienās – no 4. līdz 6. augustam – līdz šim nav piedzīvota. Jācer, ka nelīs!