Drīz sāksies priekšvēlēšanu debates par nākotnes gaišajām izvēlēm, taču daudz svarīgāka ir pastāvīgā diskusiju telpa, kuras veidošanā televīzijas raidījumiem joprojām ir būtiska nozīme – uz TV sarunām atsaucas, tās cenšas ietekmēt vai no tām izvairīties. Bēgošo politiķu sindroma uzplūdi regulāri atstāj tukšus sarkanos LTV Sastrēgumstundas studijas krēslus. Šis raidījums mēģina uzturēt diskusiju kultūru. Abi pārējie publisko viedokļu apmaiņas "punkti" latviešu un krievu valodā nav mazāk svarīgi.
Jāmeklē vadītājs!
Haoss, neparedzamība vai fragmentārs veiksmīgu un neveiklu momentu seriāls? Varbūt tas ir satura kodola trūkums, vadīšanas nekonsekvence un aicināto viesu dūmakainās identitātes? Diskusiju raidījumu formāts ir nestabils, to vadītāju loma – neskaidra, savukārt uzaicinātie viesi nereti atver studijā savus strīdu klubiņus par pašu definētām tēmām.
Abi raidījumi ar universālu nosaukumu paver iespējas zem tā palikt dažādu saturu, tāpēc rezultāts ir ļoti mainīgs. Reizēm 100. panta raidījumā nav skaidra tēma vai tās svarīgums, reizēm – dalībnieku sastāvs. Kam ārpus partiju spices patiesi rūp partiju reitingu kritieni, un kāpēc par tiem draudzīgi diskutē šo reitingu "neitrālais" pārzinis, politikas vērotājs Mārcis Bendiks? Kāda jēga sarunai par ZZS darba kvalitāti, ja tā ir visai komplimentāra un pats jautājums – sekundārs? Kāpēc paziņot, ka ir "piecas minūtes pirms eiro ieviešanas", un ar pieredzējušiem "diskusiju stundas aizpildītājiem" atkārtot zināmus argumentus? Jāmeklē vadītājs!
Varbūt šoreiz izdosies
Tiešais ēters ir nežēlīgs kā dabas stihija un nepazīstamu bērneļu bariņš kopā, taču bez diskusijas vadītāja neiztikt. Viņiem katram ir savs stils. Miroslavs Kodis ir korektā vadītāja tips, viņš rūpējas, lai daļu darba darītu uz studiju atnākušie kolēģi žurnālisti. Patiesībā diskusiju Aktuālā jautājuma studijā ir pamaz, tajā tiek vākta informācija, notiek intervijas. Mulsina viesu sastāvs, kurā latviešu amatpersonu krieviski iztaujā latviešu žurnāliste, lai gan šim raidījumam bija potenciāls bagātināt krievvalodīgo viedokļu spektru. Solvita Denisa- Liepniece arī enerģiski vada Aktuālo jautājumu, viņa neļauj nevienam uzņemties savu lomu. Taču kura loma ir izvēlēta? Draudzīgā sarunas vadītāja? Viesu uz jaukiem stāstiem pamudinātāja? Arī viņas raidījumā ir vairāk informatīvas jēgas, maz domu sadursmes, uzskatu konfliktu.
Nepiederu pie tiem, kuri gatavi slānīt 100. panta preses kluba samērā jauno vadītāju Otto Ozolu kopš pirmās ēterā parādīšanās minūtes. Viņš vienmēr ir labi gatavojies un izdomājis interesantu akcentu. Tikai vadīšana ieturēta tā, ka dalībnieki viņu nemana, neņemot vērā vienu otru labi uzdotu jautājumu un centienus sekot scenārijam. Diskusijas tā zaudē jēgu. Ne jau vienmēr, taču tā notiek. Reizēm grūti saprast, kāpēc vajadzīgs vadītājs, ja visus jautājumus uzdod citi žurnālisti, turklāt nereti katrs vada citu raidījumu. Tā pienāk ētera laika beigas, un jautājumu paliek tikpat, cik pašā sākumā.
Nav jau visiem raidījuma vadītājiem jābūt vienādi striktiem vai jautriem, tomēr savu lomu nevajadzētu atstāt novārtā. Kāds teiks – ne vienmēr Jānis Domburs tika galā ar garmuldētājiem. Tiesa, taču Jānis Domburs vienmēr zināja, kāda ir viņa loma un kāpēc viņš iet studijā. Arī skatītājiem tas bija skaidrs. Tagad biežāk nākas nostāties līdzjutēja pozā un diskusijas laikā turēt īkšķi – varbūt šoreiz vadītājiem izdosies.
Skatītāja kurpes
Skatītājam šajās diskusijās ierādīta vispārēja termometra un garastāvokļu demonstrētāja loma. Viņš var balsot un vērtēt diskusijas problēmu, bieži tā ir studijas sarunas kontekstam ļoti tāla vai nekonkrēta. Taču skatītāju kurpes mēs velkam tāpēc, ka vēlamies ne tikai būt sarunas liecinieki, gribam uzzināt kaut ko svarīgu. Publiski jundītā viedokļu apmaiņā var iepazīt argumentus un to izteicējus, tajā uzmirdz spožas domas, kuras va- rētu noteikt nākotnes soļus. Vai jums nepietrūkst diskusiju, kuras paustu nozīmīgas idejas, kurās atvērtos nezināmu argumentu logi un kuras nevis turpinātu savstarpējās nedzirdēšanas un nesaprašanas stilu, bet radītu reālas pārmaiņas? Man pietrūkst. Ļoti.