Koki un ēkas atgādina aizmigušus bērnus, kuri, sapņojot par siltumu, sev nospārdījuši segu. Pusdienoju un ainavai aiz loga nepievēršu uzmanību. Varbūt tā ir pie ainavas pieradinātā redze, skatiena atkārtošanās, varbūt tās ir vietas, kuras katru rītu atkārtojam, varbūt ir otrādi – vietas atkārto mūs. Pēc mirkļa ainavā iebrūk paprāvs bariņš cilvēku ar trim suņiem. Cilvēkiem rokās ir balti maisi un balti cimdi. No attāluma, kādā es viņus aiz loga vēroju, šķiet, ka viņi ir sadevušies rokās un apņēmības pilni dodas iekšā vēl pavisam pelēkajā ainavā. Apņēmības pilni sakārtot. Sakopt. Nolīdzināt ziemas un klusuma radītos zaudējumus. "Es esmu Pelēkais. (..) Es esmu Puteklis. Tikai tāpēc, ka es esmu, tikai tāpēc citas krāsas var izcelties." Čukst Imants Ziedonis, un es turpinu vērot ainavu, kurā pelēko krāsu ieņēmušas nenosakāmas cilvēku krāsas. Saudzīgas krāsas.
Nesen sociālos portālus un cilvēku prātus pāršalca ziņas, ka pie redzes pieradinātās Vaivaru vilciena stacijas pieturas ēkas vietā rēgojas redzei sāpīgs pelēka metāla veidojums, kuru par ēku nosaukt ir ne vien grūti, bet neiespējami. Jau krietnu laiku pirms ziņām par staciju ēku pārbūvi manu uzmanību saistīja kāds stāsts par vecu vīru, kurš ne vien ar šīm koka ēkām pavadījis visu bērnību, bet arī pie sev tuvākās pieturas iestādījis koku, kas tagad jau ir sasniedzis gandrīz pusgadsimtu cienījamu vecumu. Arī šo koku grasījās novākt, par spīti vecā vīra draudiem un izmisumam. Tad es domāju par tiem, kuri citu pieradinātās ainavas vēro ar aukstasinīga cirvja kustību. Es nezinu, ko iesākt ar skatieniem, kuri neredz. Atceros, kā pamatskolas laikā, kad biju trīs dienas izbraukusi uz skolēnu teātra festivālu un atgriezusies ieraudzīju, ka mazpilsētas liepu alejai nozāģētas galotnes, mani pārņēma sajūta, ka esmu atgriezusies pilnīgi svešā, ievainotā vietā un ka līdz ar samaitāto liepu aleju arī man kaut kas ir atņemts. Tāpēc vēl joprojām, kad ieraugu nozāģētus koku stumbeņus, mani pārņem izmisums, kuram beidzies termiņš.
"Es esmu pirms visām krāsām. Es esmu pirms visām krāsām, kuras cilvēki gaida." Kamēr Ziedonis turpina čukstēt, es turpinu vērot ainavu aiz loga. Daži cilvēki pagalmā maisus jau ir nolikuši, divi vīrieši no lielai peļķei līdzīgas vietas velk ārā koku zarus, noliek malā, un tos uzreiz pagrābj viens no suņiem. Šajā ainavā ar cilvēkiem ir kaut kas silts. Uz brīdi aprimst viņi visi. Vienīgi suņi turpina skraidelēt apkārt. Sāk līt. Cilvēki turpina tur stāvēt. Sakopuši. Sakopušies paši. Ko viņi gaida? Ko gaidu es, viņus vērojot? Ainava šķiet pabeigta un pieradināta. Šie cilvēki ir pieraduši pie šīs vietas. Gaužām neizteiksmīgā, daudzstāvmāju ielenktā Ūdens iela ir pieradinājusi viņus.
Kādu rītu pamodusies dzirdu sarūsējušu šūpoļu ritmisko troksni. Kāda suņa rējienus, kuri atbalsojas pret kādas ēkas sienu. Vieta, kuru vēl iepazīstu. Redzei pievienojas dzirde. Aprīļa beigas. Mēs visi gaidām. Negaidot. "Es esmu Pelēkais, un manis dēļ cilvēki meklē citas krāsas. Es esmu gandrīz vissvarīgākā krāsa." Tad Ziedoņa čukstiem piejaucējas neizsakāmi skaļš saulriets, kāds šīm aprīļa beigām ir atnesis ilgas, vēl vienu krāsu pirms visām krāsām.
Viss ir savās pareizajās vietās. Uz kādu laiku.