Tajā viņš ļaujas atmiņu lauskām par sevi un savu bērnību. Tajā viņš jau ir pieaugušais, kurš nostājies priekšā bērnam, kas viņš pats reiz bija. Mēģinājumi ieiet laika telpā, kuru reiz esam sevī apdzīvojuši, ir kā vērot pulksteni uz rokas, kurā laikrādis sācis joņot atmuguriski sirdstriekas ātrumā. Līdzīgi kā vērojot bērnības fotoalbumu, kurā pieaugušais novērotājs atgādina skatienu, kurš fotogrāfiju priekšā kļūst arvien bezpalīdzīgāks un bezpalīdzīgāks. Pacietīgs un uzmanīgs savu atmiņu skatītājs zina – tajā brīdī, kad pats sev godīgi esi atzinies: "Neatceros!", tu beidzot esi sācis redzēt. Ieraudzījis. Atmiņas vairs nenostājas priekšā spogulim, no kura pretī raugās tagadne. Un tagadne mīl nezināt.
Tāpēc pilsētas, kurās nekad iepriekš neesi bijis, ir vispiemērotākās vietas, kurās mācīties redzēt. Vislabāk – pilsētās, kurās nekad neesi plānojis ierasties. Pirms dažiem gadiem, izkāpjot no autobusa Berlīne–Baireita, nodomāju – kā es te nokļuvu? Man atvēlētais laiks Vāgnera pilsētā bija viena diennakts. Viesnīcu uzmeklēju bez maldīšanās, bija saulaina rudens diena, kas nenovēršami gāja uz galu. No viesnīcā piedāvātajiem ceļvežiem atteicos, bija oktobra sākums, tūristus nekur nemanīju, skaistais tukšums uz ielām iepriecināja. Uzvilkusi mēteli, steidzos Baireitas ielās. Skatiens gribēja ieraudzīt visu uzreiz, un ik pa laikam tas arī izdevās. Vienīgais, ko zināju, – jāredz Riharda Vāgnera kaps. Iztēlē par šo kapu biju radījusi gaidas, kas draudēja mani padarīt neredzīgu. Tomēr steidzīgais pulkstenis un pacilājuma sajūta, kas mani bija pārņēmusi, neļāva tam atgadīties.
Vairākas stundas noklīdusies pa pilsētu, beidzot nonācu pie Vāgnera villas, kura renovācijas dēļ tobrīd bija apjozta ar neglītu sētu. Kad centos apskatīt ēku caur sētu, saule jau bija norietējusi. Arī Vāgnera kapu vēl nebiju atradusi. Tā kā Baireitā gulēt vispār nebiju plānojusi doties, sekoju laternām parkā gar villu. Ar skatienu teju taustoties tumsā un miglā, ieraudzīju Lista muzeju un kādu norādi uz Vāgnera kapu. Klupdama tumsā pār koku celmiem un šķirdama parka krūmus, nodomāju – Vāgner, vai tiešām krūmos? Izlauzusies caur krūmiem, attapos Vāgnera villas pagalmā uz neliela paugura. Vieta, kurā stāvēju, nenovēršami līdzinājās kapam. Pielikusi fotoaparātu ar zibspuldzes režīmu pie kādas plāksnītes nospiedu slēdzi. Pēc tam, fotoaparāta ekrānā blenzdama, konstatēju, ka stāvu taisni uz Riharda Vāgnera kapa. Tur tumsā milzīga parka stūrī ieraudzīju to, ko toreiz biju atmetusi cerības ieraudzīt. Un vietā, kur vismazāk to gaidīju.
Cilvēki, kurus dzīves laikā satiekam, ir līdzīgi pilsētām. Visbiežāk tas, kas mums stāv priekšā un traucē ieraudzīt, esam mēs paši. Mēs pārstājam redzēt brīdī, kad esam sev pateikuši: "Es zinu, ko gribu ieraudzīt." Tagadne mīl nezināt. Sartrs mīlēja zināt. Tas nekas, ka no tiem, kuri mūs atstājuši, varētu piepildīt veselu pilsētu. Brodskis taču mīlēja vientulību.