Pēdējā laikā sabiedrības iekšējās cīņas vērpjas ap jaunas valdības veidošanos. Kura persona būtu derīga un kādam darbam varas laukā?
Septembrī ierasti spraigi izvērsās Dzejas dienu norises. Tika piešķirtas balvas. Ļoti jauki, bet vai dzejas autora iekšējās dzīvotprasmes atjauninājumu un radošo spēku pilnīgošanai garīgā satura laukos tam liela nozīme?
Šajā mēnesī Vērmanes dārzā svinēja pie mums tikai nesen, bet Rietumu pasaulē labi pazīstamo Tēva dienu. Pasākumā es pats šoreiz iekļuvu nejauši – gāju cauri parkam. Tobrīd uz skatuves ritma pavadījumā noritēja kapueiras cīņas dejas. Mani ārkārtīgi aizrāva šī norise – cīņa, kurā nevienam nav jāuzvar, nevienam nav jābūt pārākam. Tas ir fascinējoši! Neparasti un atbrīvojoši.
Citur pasaulē joprojām mirgo "kurš par kuru vērtīgāks" laimes un baiļu zaudēt signāluguņi. Ārpasaulē nerimst kara trauksme. Līdz ar izdzīvošanas gara raidīto baiļu saasināšanos polarizējas uzskati. Patvertnes salīdzinās ar citām patvertnēm. Propagandas shēmas gāžas pretī citām shēmām.
Dzejnieks dodas uz pasākumu un sakaujas ar reperi. Kurš sadursmē vainīgāks, un kurš sācis mētāties ar apvainojumiem? Vai arī šoreiz cīņas iedegušās ap kādas valodas vai tikai žesta nozīmes lietojumu ikdienā? Tas notiek, ja cilvēks ir apsēsts ar salīdzināšanu. Tiklīdz kā ikdienas prakse top par pielūgsmes objektu, cīņas sākas.
Es latviski runāju, kad vēlos, un lasu citās valodās, kad man tas rādās piemēroti. Nav nekādu "tikai tā un ne citādi" likumu, ko es būtu piespiests ievērot. Tomēr jāatzīst – man būtu milzu problēmas, ja es strādātu darbu, kura mērķis ir sakārtot pasauli visiem cilvēkiem, kas nāktu un to lūgtu, ne tikai lasītājiem, kas paši izvēlas sastapt manu darbu vai distancēties. Vai es uzspiestu savu pārliecību brīdī, kad jāpalīdz? Esmu nolēmis, ka gatava shēma nebūtu jāuztur kā dabas likums, bet tikai katram sevī personīgi risināma sadursme.
Salīdzināšanās izlaužas kā psihes dzīļu dziņa, kura mums – vienam vairāk, citam mazāk – spiež rīkoties noteiktā spoguļa un pjedestāla attiecību arēnā. Vai salīdzināšanās shēmu atkarīgajam nebūtu jākliedz: "Bet deja kapueira nav mūsējā, tā nāk no aizokeāna!"? Tātad – "turies pie atkārtotā ilūzijas, pie tā, ko smadzenes automātiski iespējo pie jau agrāk piedzīvotā, tātad iekonservētā, kas neņem vērā apziņas iekšējās un ārējās izmaiņas, visa esošā relativitāti un nebeidzamu eksistenciālu plūsmojumu".
Prāta "pareizais" dzimst kā iedoma. Ap ārēji drusku piekrāsotām konservatīvo atkārtojumu alkām. Turklāt ne jau teorētiskas izpratnes veicināšanas dēļ pārdomās, kas būtu iespējams, bet lai radītu likumam līdzīgus kodus ikdienas domāšanā. Vai ikdienas problēmas un dienišķās saskares ērtību jautājums kārtējo reizi netiek pacelts vispārīgāko ideju līmenī? Kurš plaukts par kuru augstāks, kam būtu svarīgāk izcelt to vai ko citu?
Galējības visbiežāk izpaužas kā slimīgi simptomi. Katram būtu vērts iejautāties: vai ir vērts bez intelektuālā izvērtējuma tā vienkārši pakļauties bezapzinātā vilkmei?