Dinamiskā ritējumā un tieši tik ilgi, cik vajag. Tā, lai itin visiem gan starptautiskajā kopkorī, gan klausītāju rindās būtu dziesmas un dziedāšanas svinēšanas sajūta, bet lai koncerts nepārvērstos par garlaicīgu, nekontrolēti ilgstošu un mokoši nogurdinošu notikumu. Tāds atmiņā ieguls VIII Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētku noslēguma koncerts, kas svētdienas pievakarē Mežaparka Lielajā estrādē pulcēja teju 8000 dziedātāju no astoņām valstīm. Arī par pieejamību nebija stresa: pēc rīkotāju (Kultūras ministrija un Latvijas Nacionālais kultūras centrs) aplēsēm, koncertu, kurā kopkoris dziedāja visu dalībvalstu valodās, klātienē vēroja aptuveni 8000 skatītāju. Estrādē satilptu vēl vismaz trīstik, varbūt daudzi taupa spēkus Skolēnu dziesmu un deju svētkiem, kas sāksies jau pirmdien? Tomēr klausītāju rindas neizskatījās neomulīgi tukšas.
Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētki, kas Latvijā notika uzreiz pēc Līgosvētkiem, svinēja maestro Imanta Kokara un viņa domubiedra zviedru diriģenta Ūlava Stūrgorda iedibinātās tradīcijas 20 gadu jubileju. Starptautiskie Dziesmu svētki, kas sākotnēji likās kā eksperiments, ir apliecinājuši savu dzīvotspēju, izejot visu iesaistīto valstu loku, izņemot Dāniju, kur līdz šim tos nav izdevies sarīkot. Šoreiz četrās dienās notika vairāk nekā 15 koncertu Rīgā un Latvijas novados. Valstu prezentācijas kori un diriģenti sniedza arī meistarklases. Notika vairāki svētku gājieni un koru sadziedāšanās dažādās pilsētās. Dalībnieki, lai gan pārguruši no neierasti intensīvās slodzes svētku blīvajā darba grafikā, jutās laimīgi un saviļņoti. Te piedzīvotas pārsteidzošas tikšanās un atklāsmes.
Viena no tām – kopkora kvalitātes un ambīciju apliecinājums, diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā atskaņojot astoņas daļas no Karla Orfa kantātes Carmina Burana. Šis turklāt bijis skaitliski viskuplākais vācu komponista slaveno 1936. gadā sacerēto Bavārijas dziesmu atskaņojums, kopkorim piepulcējot vēl trīs zēnu korus, pūtēju orķestri Rīga un dejotājus. Ierakstāms Ginesa grāmatā? Nē, ierakstāms atmiņā gan ar precīzo intonāciju un vitālajiem ritmiem, gan neaizmirstamajām Ingas Šļubovskas koloratūrām un saulaini spēkpilno Riharda Millera solo. Un ar vokālās grupas Cosmos atkalsatikšanos, vēršot koru sanākšanu iespaidīgā pasaules mūzikas rituālā.
Rūgtāks piliens gan ir svētku mājaslapa, kurā nebija informācijas par svarīgām norisēm, piemēram, lielākajai daļai no viesu koru individuālajiem koncertiem Latvijas novados norādīts vien pulksteņlaiks un vieta, bet ne koris, kurš uzstāsies. Tur, kur koris tomēr nosaukts, ir tikai neizteiksmīga, neaktīva rindiņa, lai gan viesu kori jau pavasarī pēc pieprasījuma nosūtījuši gan koncertu programmas, gan speciāli veidotus videoklipus.
Tomēr – ja beigas labas, viss ir labs. Izcili, ka Carmina Burana daļām un dalībvalstu 18 dziesmām, arī svētku uzrunām un izskaņā dziedātajām Saule, Pērkons, Daugava un Pūt, vējiņi! pietika ar nepilnām divarpus stundām. Ir no kā pamācīties Vispārējo dziesmu svētku noslēguma koncerta programmas veidotājiem un režisoriem.