Viņas aizturētās emocijas, kas aizlauza balsi, negaidīti saņemot pirmo Krodera balvu un nespējot formulēt to, ko jūt cilvēks, kas piedzīvo laimīgu mirkli, bija gandarījums. Par brīžiem, kad bija šaubas, vai kādam tas ir vajadzīgs – šis jaunais fonds, kurā pieci entuziasma spārnoti, citos darbos aizņemti cilvēki mēģināja radīt jaunu balvu un svētku reizi. Gandarījums par stundām, kuras pavadītas diskusijās un sarunās. Lai godprātīgi novērtētu kāda cilvēka darbu, kas bijis mākslas tuvumā, dziļumos, priekos un bēdās. Ilgi un atdevīgi, un skaisti. Lai pierādītu, ka viss kaut kad tiek pamanīts, ka mūsu atmiņa ir garāka pat par ziemas saulgriežu nakti. Lai neaizmirstu savus dižos. Lai pamanītu, ka gaišais ir spilgtāks, kad tiek atstarots – caur cilvēku prātiem un sirdīm. Caur viņu asarām un smiekliem. Lai pagarinātu kāda mirušā šīssaules mūžu, saprotot, ka tas vairāk ir vajadzīgs mums pašiem.
Indra Briķe ir Dieva dota aktrise – tā teicis Kroders, un viņš to videoierakstā pateica arī pirmajā Krodera pirmdienā, pirms viņai tikai pasniegta Aivara Vilipsona veidotā Krodera balva – bronzas ābele, kuras lapotnē spodri ābolīši. Krodera aktieri, viņa sekotāji, viņa domubiedri. Nekas jauns droši vien. Jo simbols tik mūžīgs – kaut kas līdzīgs atklāsmju kokam, kaut kas līdzīgs gudrības un vieduma zīmei, jo lapotnē var saskatīt gan cilvēka galvu, gan zemeslodi. Smadzenes, kurās dzimst idejas, domas un skaistums, kas izglābs mūs visus. "Principā skaistums izglābs pasauli, bet tas izklausās ļoti aizdomīgi," teica Kroders ar sev raksturīgo ironiju. Jo, visu laiku apšaubot to, viņš vairāk nekā pusgadsimtu ir centies to pierādīt. Arī to, ka viņš pats tomēr būs ilgāk nekā 91 gadu.
Tajā pirmdienas naktī Valmierā bija svētki, un mēs noticējām, ka var būt vakari bez nevienas neapmierinātas sejas. Kroders atkal bija iemesls, lai cilvēki satiktos. Kā savā jubilejas un bēru reizē. Nu jau mēs to uztveram par zīmi. Ka ir dienas un vakari, kuros mēs neko nedalām, – mēs svinam un domājam par tiem, kas mums līdzās. Varbūt tā ir dzīves svinēšana. Varbūt tā ir teātra saplūšana ar dzīvi. Nekā jauna – tikai spēja paskatīties uz zināmām lietām ar labvēlīgu un ilgu pilnu skatienu. Tādu, kāds bija Meistaram, kurš, ziņkārības dzīts, gribēja piedzīvot pasaules galu. Jo patiesībā jau tā būtu jaunas pasaules dzimšana – tāda, kad sašķīst pārnova, lai tajās dažās nedēļās vai mēnešos izstarotu vairāk enerģijas nekā visā savā dzīves laikā. Un tad izplestos Visumā, radot ko skaistu un pilnīgi negaidītu, bet pietuvinot radīšanas noslēpumam. 21. janvāra aukstajā naktī debesīs aizgāja tik daudz pozitīvās enerģijas un satikšanās prieka jonu, ka droši vien viņš tur augšā to redzēja, jo tā bija mūsu kopējā elpa. Tieva, gaiša strūkliņa Valmieras debesīs.
Aukstums, kas atnācis paņemt savu daļu šai ziemā, tomēr nomierina. Naktis ir garas un vēl tumšas. Bet viss beigu beigās notiek, kā tam jābūt. Dieva kārtība būs nemainīga, lai ko mēs tajā dzirdam, mainām, redzam.