Lietuviešu komandas veidotā filma Ekskursante noteikti ir labākā filma, kuru pēdējā laikā esmu redzējusi un kuru vēlētos noskatīties vēl. Lai arī joprojām esmu Stabat mater varā, kas izmatots kā filmas caurviju muzikālais motīvs, tomēr filmētāju lielā veiksme ir tā, ka man ne brīdi nešķiet, ka sēras tiek uzspiestas vai didaktiski diktētas.
Filmā virknējas ārkārtīgi spēcīgas, dramaturģiski precīzas cilvēku attiecību un izvēļu epizodes, tās kā tādi zobratiņi vēl ilgi neatlaiž un atgādina gan par nodevību, gan drosmi, mudina secināt, ka visās situācijās, arī zem plintes stobra, izvēle tev tiek dota – un tā ir – būt cilvēkam, darot labu. Meitenes bēgšanas no Sibīrijas – atgriešanās – ceļu veido salas – notikumu krelles, katrā ainā dominē kāda cita, tai brīdī galvenā varoņa dzīve. Epizodes ir tik spilgtas, ka ietver likteni, un par dažu izvēlēm jādomā vēl šobrīd. Filmas varoņi manī dzīvo un dzīvo arī viņu izvēlētais.
Fascinē filmā parādītā "nabadzība" jeb pieticība. Šī pagājušā gadsimta vidus priekšmetiskā pieticība tagad, kad dominē krāsa un ātrums, valdzina. Sākot no grauda, maizes rikas, beidzot līdz minūti ilgušam skatienam, kurā tiek pateikts tik daudz. Arī uzvarošs, ļaunuma iekārtu sadragājošs prieks. Filmā brīnišķīgs ir ne tikai stāsts, bet arī vizuālais pasniegšanas veids. Piemēram, kadrs ar laivu (no augšas), nākamajā kadrā – planējošs, laivai līdzīgas formas putns debesīs – un trešajā mirklī – meitene laivā. Skaista ir bēgšana niedrēs, tomēr ne brīdi, kā tas reizumis notiek latviešu kino, estētiskais un vizuālais nedominē pār stāstu. Asprātīgs risinājums ir ar graudiem, tie nevis tiek pagrābti no lādes vai zemes, bet gluži kā dziedinošs lietus nolīst "no debesīm" – griestiem. Arī asaras, ko skatītājs notrauc piedurknē, kļūst tādi debesu graudi, auglīgas un mierinošas.
Filma apstiprina – tas, kas ar nāciju ir noticis, ir jāizslimo. Jāuzzina, jāizdiskutē, jāizraud. Gluži kā bez pieklājības vai izlikšanās maskas izdzīvotas sēras par aizgājēju. Pretējā gadījumā pat zem baltiem autiem vēstures ķermenis trūd. Vajadzētu vairāk tādu filmu, arī Krievijā.
Mākslas darbiem piemīt dziedējošs spēks, un neapšaubāmi šī filma ir augstvērtīgs mākslas darbs. Neaizplīvurota, tieša – bez zemtekstiem – darba par tik smago mūsu tautām kopīgo izsūtīšanas tēmu vēl nemaz nav bijis. Varētu teikt, ka mēs piedzīvojam savveida renesansi – mākslas valodā apzinām deportāciju tematiku (Sofi Oksanenas Attīrīšanās, Hertas Milleres Elpas šūpoles, Latvijā – Māras Zālītes Pieci pirksti, mani Zemnīcas bērni, pašreiz top Viestura Kairiša filma, kas veidota pēc Melānijas Vanagas autobiogrāfijas motīviem). Iegūstot vārda brīvību, pirmais solis bija faktu brīvība, nu pēc divdesmit gadiem esam izauguši līdz mākslas valodai. Priecājos, ka sabiedrībā ir modusies vēlēšanās redzēt arī to, par ko kādu laiku bija kauns. Vai mums kā pusaudžiem nebija kauns un bailes no sirmgalvju patētikas deportāciju piemiņas datumos? Pieaugot rodas sapratne, sapratne ved pie mīlestības. Un, izlaižot caur sevi šo filmu, mēs sevi par mūžam sērojošiem sērdieņiem vairs nelamāsim.
Laika distance ir labs palīgs, lai neieslīgtu faktu sīkumainībā vai patētiskās bēdu grimasēs, bet gan radītu vienotu audeklu, kura tuvplāns spēs aizkustināt.